pirmdiena, 2017. gada 20. marts

2017/8

Sveiciens pavasarī! Astronomiskais pavasaris esot šodien jau sācies! Un man atkal lielais vāveres ritenis, tik daudz jāpaspēj un tik maz laika atliek patīkamajam, balansēju starp vajadzēt un gribēt. Neskatoties uz pārāk straujo laika ritējumu, esmu pabeigusi astoto zeķu pāri. Ne vienmēr zils automātiski nozīmē, ka tas kaut kas puišiem, man šķiet, ka mazliet par daudz ar to dzelteno iestrīpoju, līdz ar to zeķītes vairāk tādas pavasarīgas sanākušas, pavasara zilās debesis un dzeltenās tulpes, dievīga krāsu kombinācija ziemas nogurdinātajiem. Izmērs 39-40, tad jau manīs, kuram iepatiksies, notvaicēju un pašlaik pie gatavajām noliku.










Pēdējā bildē iesākts devītais pāris, nekur tālu no strīpām neesmu aizadījusies, bet man patīk, tādas... jautras un košas strīpiņas zeķēs. Šīs top no divu ficīšu atlikumiem, gadījumā, ja nepietiks konkrētās dzijas, uzadīšu koši dzeltenus purngalus. Svētdien man iegadījās neplānoti brīvas pāris stundas Vecrīgas apkārtnē, vienai pašai, bez maniem lolojumiem un suņa, aiz sajūsmas pat nezināju, ko lāga iesākt, jo parasti savu dienas maršrutu plānoju rūpīgi, un tad .... es pastaigājos, vienkārši pastaigājos, pie stacijas ieraudzīju gaumīgus plakātus ar latvju zīmēm, par laimi pīpētāju uz blakus soliņiem bija maz,Vecrīgā savukārt vairāk skatījos uz jumtiem, izvairoties no galvenajām ielām ar ļaužu burzmu, mani ļoti iedvesmo tāda augšup skatīšanās, zilās debesis un oranžsarkanie jumti, atkal dievīga krāsu kombinācija. Vecrīga ir tik skaista un iedvesmojoša, ja nekur nav jāsteidzas!

Jauku nākamo pavasara nedēļu!

svētdiena, 2017. gada 12. marts

Lielais strīpainais

Šīs brīvdienas nebija saulainas, attiecīgi viena forša fotosesija izpalika, bet atskaitei tomēr dažas bildītes ar manu pašlaik aktuālo adāmo. Paralēli top arī šī gada astotais zeķu pāris, viena zeķe gatava, otra tikko iesākta, tas mazdarbiņš vakariem un dienas vidum. Mans garastāvoklis gan martā tāds interesants, dikti velk uz tamborēšanu, domās neskaitāmas reizes pārskatu iecerētos tamborprojektus, toties lieliski saprotu, ja sākšu ko jaunu, visi citi iesāktie projekti apstāsies.


Tātad, pašlaik izadītas trīs dažāda krāsojuma ficītes, pavediens nevienā ficē nebija pārrauts, bija viendabīgs, bet te var redzēt, cik tomēr krāsu solis nevienāds, kaut gan kopskats ir ļoti jauks, vēl ceturtā fice būs atšķirīga, nākamās trīs jau atkārtosies. Mēģināju iztēloties, kā izskatītos krāsojums, ja adījuma platums būtu cits, proti, stipri šaurāks, un musturs cits, piemēram, vienkārši labiski... Noteikti izskatītos pavisam savādāk. Gatavā veidā strīpojumu paredzēts likt vertikāli. Vēl gan domās neredzu gala versiju, diez kā šis brīnums izskatīsies gatavs? Vai izmērs būs īstais? Vieglprātīgi esmu metusies šajā projektā, tagad izbaudu procesu. Un galu galā, ja neizdosies iecerētais mugurā velkamais, tad man būs pieklājīga lieluma plediņš, ha, ha...
 


 
Lielākoties šo lielo strīpaino cenšos adīt dienasgaismā, tas ir patiess baudījums acīm, skatos un priecājos par košajām krāsām! Saulainās dienās it īpaši. Un ficēs dzija izskatījās gaišāka, bet varbūt tā tikai šķita. Man patīk!

 
Kāds agrs rīts, pat ļoti agrs, jo vienkārši agri tagad jau ir gaišs. Un tā jau ir rokdarba patiesā jēga, iedvesmai sekojot, gūt milzu prieku darbojoties, un ja vēl rezultāts pēc tam ikdienā uzlādē un priecē... un tad savā priekā padalīties, iedvesmu vairojot...  Es par sedziņu aizkaru, priecē tas mani ik dienas.

Lai jauka nākamā nedēļa! 

svētdiena, 2017. gada 5. marts

Iedvesma zeķēm un kaut kam lielākam

Sveiciens martā! Pavasaris man atnācis ar vīrusiem, tad nu cīnījos ar tiem līdz... uzvarai, un zeķojos, pamazām, lēnām, nepagāja ne divas nedēļas, un vienu pāri uzadīju.

2017/7


Speciāli izvēlējos saulainas krāsas, lai acīm prieks adot, lai noskaņojums saulaināks. Stulma daļu pirmajai zeķei iesāku ļoti saulaini, miksējot pirmo raibo ficīti 3 kārtas, 1 kārtu dzelteno, tad 2 kārtas no otras raibās ficītes, tad atkal 1 kārta dzeltena, 3 kārtas no pirmās ficītes, 1 kārta dzeltena, 2 kārtas no otrās ficītes, 1 kārta dzeltena... utt. un tā tiku līdz papēdim, kuru uzadīju koši rozīgu, un tad piekusu... no miksēšanas un trīs kamoliem vienlaikus. Tālāk pēdas daļu adīju vienkāršāk, 2 kārtas no vienas raibās fices, 2 kārtas no otrās raibās fices, bez dzeltenajām kārtām. Sanāca diezgan labi, tādēļ harmoniskam nobeigumam izdomāju dzeltenu purngalu, tā teikt, visu neieadīto dzelteno pēdas daļai uzreiz izadīju purngalam. Secinājums, ar raibo zeķu dziju nevajag baidīties eksperimentēt. Lai izjauktu rūpniecisko krāsojumu, kas tomēr atkārtojas noteiktā ritmā, var miksēt un miksēt, ar vienkrāsainām rindām, ar vairākām raibām ficēm, sekot mirkļa iedvesmai, finālā iegūstot neatkārtojamu zeķi, unikālu zeķi, un tas nekas, ka abas zeķes nav identiskā strīpojumā, krāsu toņi saglabājas, tāpat beigās pāris izdodas harmonisks. Šis nu ir sanācis atkal ļoti pavasarīgs!



        2017/7                                          2017/6                                   2017/5
 

Esmu iesākusi astoto pāri, šoreiz par saviem puišiem domājot, zils plus mazliet dzeltens...


Pieļauju, ka šajā mēnesī aizrautīgā zeķu adīšana mazliet sabremzēsies, jo uz adatām kaut kas lielāks, un atkal par pavasari domājot... Tik ilgi domājusi un izvēlējusies modeli neesmu nekad. Ļoti gribējās atrast konkrētajai dzijai un tās sastāvam, kas nebūt nav ideāls, un arī spilgtajam krāsojumam, piemērotu musturu un modeli. No pieredzes šķiet, ka šai dzijai ir tendence gan izstiepties, gan pūkoties, bet šoreiz visu atsver krāsas! Vienas krāsas solis ir diezgan garš, tādēļ var izvēlēties modelim vertikālu svītrojumu, uzreiz atmetu visas jakas ar fiksētu rokriņķi, jo izstiepšanās gadījumā būs grūti kaut ko operatīvi saglābt. Dzija ir diezgan parupja, krietni rupjāka par zeķu dziju un manu iemīļoto Noro, tādēļ arī pie valdziņu skaita nāktos speciāli piedomāt. Kopumā uzdevums bija sarežģīts, tādēļ domāju visu ziemu... ha, ha, patiesībā periodiski domāju, uzmetu acis dzijai maisiņā un atkal domāju... līdz atnāca iedvesma musturam, paldies Instagram un westknits ! Pajūsmoju par drosmīgajiem krāsu salikumiem - un sapratu - tas būs pērļu raksts jeb rīsu raksts! Tāds vienkāršs, bet vienlaikus cēls musturs, ar noslēpumu, ar faktūru... Un tālāk jau pavisam raiti, atradu žurnālā modeli, tipa jaka bez aizdares, vienkārši taisnstūris, kuram sašūtas sānu vīles, atstājot vietas rokām, kaut ko līdzīgu šai konstrukcijai piemērīju arī veikalā un sapratu - esmu atradusi ideālo variantu savai košajai dzijai. Sākums - 149 valdziņi, adāmadatas Nr. 6. Un tagad jau tikai adīšanas prieks! Es ļoti ceru, ka man izdosies. Bildēs nofiksēta izadīta pirmā ficīte un tikko iesākta otrā, esmu nopirkusi pavisam 7 ficītes ar dažādu krāsu salikumu, bet vienlaikus savstarpēji viegli saskaņojamu. Pašlaik iesāku adīt jau trešo ficīti, turpinājums sekos...
 


 
Iedvesma ir tur, ārā! Lai jauka nākamā nedēļa!
 

svētdiena, 2017. gada 19. februāris

Rozā, rožains...

2017/6
 
Šim pārim sakārojās paadīt ar rozā, nu ne galīgi rozā, bet domās par pavasari, tulpju rozā, nedaudz zaļumiņa un kontrastam ar kādu tumšāk lillīgu strīpiņu... vai arī rožu zeķītes... tādas asociatīvi puķu zeķītes. Šīm ficītēm dzijas pavediens smalkāks, tādēļ izskatās, ka laikam šīs nebūs manas zeķes, izmērs 37... 38. Šonedēļ vēl nepabeidzu, pietrūka vismaz divu dienu brīvstundiņu līdz galarezultātam.



Sestdienas saulainais noskaņojums un prieks par jauko brīvdienu šajā pārī arī ieadīts! Biju pilnīgi izslāpusi pēc saules un zilajām debesīm, kaut vismaz vienā brīvdienā. Bastejkalnā gandrīz pavasaris, bet mežā vēl sniegs un nostaigātajās vietās peļķes virs ledus, slapjš un ļoti slidens. Bet gaisma atgriežas! Un meteo atkal sola sniegu.



Man domās jau ficītes sarindotas nākamajam pārim. Zeķu maratons turpinās! Un nobeigumā ļoti iedvesmojošs Instagram tags dailyknitsocks
 
Lai jauka nākamā nedēļa!

svētdiena, 2017. gada 12. februāris

2017 un 17 pāri zeķes

Iepriekš neiedomājos, ka es varētu apņemties uzadīt šogad 17 pārus zeķes... bet nu tas ir noticis, izaicinājums ir pieņemts, 2017-tajā 17 pāri, izklausās ļoti jauki un saderīgi. Sīkāka informācija, linki uz blogiem, bildītes ar daudz, daudz zeķēm... acu pakārdināšanai un iedvesmai šeit:

17-socken-macht-wer-mit


Patiesībā tas jau nav daudz, apmēram divi zeķu pāri mēnesī, ja atmet vasaras karstos mēnešus, jo tad jau darboties ar vilnas dziju un adīt zeķes nudien nebūs iedvesmas. Pašiverējos pa savu dārgumu kasti, super, man pat īpaši dziju pirkt nevajag, no krājumiem vien sanāks un atkal sakrāsies ficīšu atlikumi, mazi raibi kamolīši kādai noskatītai zeķu dzijas segai, vai pledam vismaz. Es jau labi saprotu, ja pašlaik nezeķotos, tad šāds izaicinājums būtu neiespējamā misija. Man patīk adīt zeķes, krāsainas zeķes, tā pa vienkāršo adīt, bez sarežģītiem musturiem un konstrukcijām, galvenais procesā ir krāsu spēles, lai zeķes pieguļ kājai, lai nav pārāk biezas.
 
Sāksim no sākuma, no iepriekšējās blogziņas nav īsti saprotams, kurš tieši ir šī gada gatavais pāris, tad nu vēlreiz 2017/1, 2017/2, 2017/3 vienā bildē šoreiz, šie trīs pāri uzadīti janvāra mēnesī:


2017/4 gatavs
Šī gada ceturtais pāris, musturs no zeķu Verenas, dzija manā kastē tematiski ļoti līdzīgā krāsu kombinācijā kā žurnālā, galarezultāts foršs, pieguļošs, zeķes gana garas valnīšu daļā, krāsas drīzāk unisex, izmērs apmēram 39... 40, valdziņi 16*4, zeķu adatas Nr. 2



2017/5 vēl procesā (uzadīta tikai viena zeķe)
 
 
Tomēr šonedēļ devos uz dziju veikalu pēc kāda dzeltenā kamolīša, bēdīgi joprojām ar dzelteno krāsu mūsu veikalos, saules trūkums jūtams arī tur, neko raibi miksētu neatradu, vien pa kādai dzeltenai stīdziņai, tas man šoreiz nederēja, tādēļ piemeklēju pēc sastāva un rupjuma vienkārši vienu dzeltenu (tādā Lieldienu cālīšu dzeltenumā) ficīti (50g, 200 m, 70% vilna, 30% dralons), cena ap 2 eur. Miksēju ar zeķu dziju, arī tādās tradicionālās Lieldienu krāsās, sīpolu mizu brūni raibais un daži bāli zaļi asniņi. Šo dzijas ficīti gan pirku sen, no tās viens cimdu pāris uztapis, tagad atlikušo kombinācijā ar koši dzelteno, vienā zeķu pārī izadīšu. Īsti laikā jau būtu tuvāk Lieldienām šīs zeķes adīt, bet man tik ļoti gribas par saules dzelteno priecāties, un pēdējo auksto, bet tik saulaino dienu (žēl, ka darba dienu) iedvesmota, adu šeit un tagad. Esmu uz zeķu viļņa!
 

Lai saulaina nākamā nedēļa!

svētdiena, 2017. gada 29. janvāris

Ar sajūsmu par zeķu adīšanu

Par zeķēm... un jau atkal par zeķēm! Kamēr pati neadīju zeķes, blogi un ieraksti ar zeķu bildēm nešķita sevišķi interesanti, bet pašlaik esmu aizrāvusies, iekritusi... un labi, ka zeķu adīšanā nevis zeķu dzijas iepirkšanā. Ziemai piestāv vilnas dzija, un zeķe ir tas mazais jaukais adījums, kuru var paņemt līdzi un paadīt praktiski visur, gandrīz visur, kur vien nesalst roku pirksti... Mans adīšanas ātrums pašlaik apmēram viens pāris nedēļā, sāk jau uzkrāties gatavās un vēl nelietotās atvilknē, patiesībā par to prieks, jo beidzot, pēc tik daudz zeķu pāru uzadīšanas pēdējo pāris gadu laikā, būs arī kāda rezervīte (lai nejustos kā kurpnieks bez kurpēm).


Adītās zeķes nēsājam, tās no speciālās 4 kārtīgās zeķu dzijas (75% vilna, 25% poliamīds, 100g apmēram 420 m) adītās esmu mazgājusi gan veļasmašīnā, gan ar rokām, pašlaik vēl nav ne caurumu papēžos, ne apvēlušās, ne sakrāsojušās, viss ir ok, iespējams tādēļ, ka nēsājamo pāru apritē ir daudz. Daži pāri gan ir izstiepušies, tādēļ esmu pašlaik nonākusi pie ideālā mustura, adatu rupjuma un valdziņu skaita. To laikam sauc par pieredzi... un tā atnāk pēc kāda... vismaz divdesmitā uzadītā pāra. Protams, ka padalīšos ar savu pieredzi: tātad, manam kājas izmēram (39), ideālās adītās zeķes (no zeķu dzijas) valdziņu skaits ir 60 (15*4), koka zeķu adatas Nr. 2 (īsākās), musturs valnīšu 4 labiski, 2 kreiliski (bet sākt uz pirmās adatas ar vienu kreilisko, 4 labiski, 2 kreiliski utt.), adīta diezgan gara valnīša daļa. Un man ir iepaticies adīt papēdi, pat tāds kā azarts, līdz ko papēdis izadīts un liekie pacēluma valdziņi noraukti, pārņem sajūta, ka zeķe jau teju gatava.


No vienas veikalā pirktās zeķu dzijas ficītes vienmēr paliek atlikums, otram mana izmēra zeķu pārim gluži nepietiek, bet no divām 100 g ficītēm trīs pāri sanāks noteikti. It kā racionāli, bet vienkārši no fices adot līdzīgu jau kuro pāri, paliek neinteresanti. Zeķu dzijas ficītes vairāku gadu garumā iepirkušās pulka, gan lētākas, gan dārgākas, dažāda rupjuma, groduma, vērpuma, faktūras, gan krāsainas ar garāku krāsu soli, gan pavisam sīki raibas, dažas arī vienkrāsainas. Iepriekš gan domāju, ka zeķu dzija ir vienkārši zeķu dzija... nesalīdzināju un tādēļ nemanīju atšķirību starp viena un tā paša sastāva zeķu dzijām. Bet atšķirība ir, jo vairāk dažādu ficīšu blakus, jo labāk var redzēt, kurš pavediens ar kuru sader. Un atkal parevidējot krājumus, secinu, ka jānopērk vēl kāda dzelteno toņu ficīte, vai vienkārši kaut kas dzeltens (gan siltāks, gan aukstāks tonis). Zeķu dziju ar dzeltenās krāsas vairāku toņu kombināciju pēdējā laikā savā ceļā sastopu maz.

Un vēl varu atzīties, ka dažas nogurušās (senāk adītās un krietni nēsātās) šalles arī ir pārvērtušās dzijas kamolīšos un visticamāk tiks ieadītas kādā zeķu pārī. Un atkal padalīšos ar savu pieredzi, izārdīšanai nolemto lietu izmazgāju, izžāvēju un tikai tad izārdu. Un tad šo izārdīto dziju vidēji stingri uztinu ne pārāk biezā slānī uz dēlīša (vai plastmasas kastes vāka) un lieku uz vāroša katla, kurā burbuļo ūdens, tvaicēties, tā, lai tinums kļūst mitrs, stipri mitrs. Pēc tam kārtīgi jāizžūst, parasti tā noteikti ir diennakts, un tad ar kamolā tinēju iztvaicēto dziju satinu smukos un mīkstos kamolīšos, dzija izskatās kā jauna, tiešām! Ideāla metode. Tikko gan iedomājos, varbūt var uztīto dziju vienkārši ar ūdens izsmidzinātāju samitrināt, un tad izžuvusi, tā būs taisna un smuka? Neesmu gan tā mēģinājusi.
 
 
Iedvesmojoties no dažādām googlē atrodamām strīpainītēm, man uztapa savējās.
 
 
Un vēl vienas tūlīt...  nākamās strīpainītes. Šīm speciāli piedomāju pie krāsu salikuma strīpās (4 kārtas no vienas fices, tad 4 kārtas no otras fices), lai dzeltenzaļie sakrīt pamīšus ar dzeltenajiem no abām ficēm, lai rozīgie saliekas blakus tumšāk rozīgajiem. Vienai zeķei sanāca ideāli, otrai gan ne tik ļoti. Man ļoti patīk šīs, izskatās, ka būs manējās.

 
Uzdūros Ravelry zeķes bezmaksas aprakstam (Goldener Oktober) un man tagad ir sava variācija. Atšķiras no oriģināla zeķes vidus daļa un papēdis, un krāsas, protams. Iesāku adīt sākumā vienkārši no vienas krāsainās zeķu dzijas fices, paadīju krietnu gabaliņu, gandrīz līdz papēdim, bet tomēr nepatika, ficē tomēr krāsojums izskatījās labāks, man gribējās vēl košāku. Un atkal nāk palīgā sarkanā fice. Esmu sajūsmā par šo konkrēto sarkano fici, nopirku reiz no atlaižu groza vienīgo palikušo, bez domas par pielietojumu, varbūt kādu košu bumbuli Ziemassvētku rotājumiem uztaisīšu..., mazliet virs diviem eur maksāja, tagad ieadu koši sarkanās strīpas jau trešajam zeķu pārim, un ficē paliks vēl kādiem trīs... super! Ar košo sarkano (šīm katra piektā kārta) zeķe atdzīvojas!



Un ne jau man vienmēr tik skaisti, jauki, labi viss sanāk, un ja nesanāk, tā arī ir pieredze, nākošo reizi tā nedarīšu, bet darīšu savādāk, un zināšu pat kā darīt... Safanojos par instagram atrodamajām zeķēm iekš #pixelrisesocks , konkrētam modelim maksas apraksts Ravelry. Gribu, vajag, vismaz variāciju par šo tēmu. Papētīju fotogrāfijas, princips skaidrs, pamēģināšu... sameklēju dzijas ficīšu atlikumus un pamēģināju... ieguvu pieredzi - nepieciešams lielāks valdziņu skaits zeķei kā parasti, jo adījums ar pārstaipiem sarūk, adīšanas gaitā nemanot pazaudēju vienu valdziņu, noskrēja no adatas, pamanīju krietni vēlāk, par vēlu, lai smuki uzlasītu. Un sapratu pašu galveno lietu, negribu tomēr es tās zeķes, pārstaipi ļoti sabiezina, dzīvoklī man ar tādām būs karsti, bet zābakos tik biezas neievilkšu. Smukas gan, bet ne priekš manis, šoreiz uzadīto izārdīšu.
 
 
Un vēl pētu iekš instagram #sockblank, cik interesanti! Iegādāties kādu attur cena, pagaidām... bet krāsot pašai, tas nudien nav priekš manis, vismaz pagaidām...

Un man ir "palīgs" zeķu adīšanā, atliek vien atstāt vienu pašu istabā, ne gluži blakus adīklim, vienalga pārsteigums garantēts. Un šī pāra otras zeķes adīšana man aizņēma dubulti ilgu laiku, jo nav jau vienkārši izdabūt pavedienu no tik samudžinātas ficītes... labā lieta, nesagrauza!


Ceru, ka iedvesmoju... kādam košam zeķu pārim. Lai jauka nākamā nedēļa!

sestdiena, 2017. gada 14. janvāris

Par vēlmēm un iespējām


Stāsts par to, kā es žakardu gribēju adīt... Gada nogalē nopirku jauno Verena 6/16 (Decembris 2016), krievu valodā. Ar sajūsmu par atvērumu, veltītu eksperimentiem ar žakarda rakstiem, un ne mazāku sajūsmu par dažiem žurnāla modeļiem. Īpašu uzmanību piesaistīja apaļšalle Modelis Nr.24, praktiski dēļ tās arī uzreiz nopirku žurnālu, vēlāk izpētot tehnisko shēmu un aprakstu, redzu, ka nekā super sarežģīta nav, jāsameklē vien zeķu dzijas kastē piemērotākās savas krāsas un uz priekšu.
 
 
Un tad protams sākās interesantākais - pirmkārt, pārāk maz svētku brīvdienu gada nogalē, lai dienasgaismā lēnām saskaņotu visus toņus un vēl iesāktu adīt, nākamais klupšanas akmens - kādas krāsas? pie kā es valkāšu gatavu šalli? izskatās, ka virs apģērba būs valkājama... un aukstākā laikā... man nav nekā uzreiz piemērota, lai saskaņotu... it kā atlaižu laiks, varētu pēc svētkiem ko jaunu sev nopirkt, bet doma par iespējamo šopingu, burzmu veikalos, vēl bez konkrēta mērķa pirkumam, tas uzdzen izmisumu un nebūt nerada pozitīvas emocijas... un tad rūpīgāk paanalizēju žurnāla fotogrāfiju, cik praktiska būtu šāda šalle? Žurnāla fotogrāfijā tā ir kā skaists un adītāju iedvesmojošs aksesuārs, un vēl saskaņotās krāsās ar virsjaku. Bet man kakls salst, vējā vienmēr salst, saka mans praktiskais es... ja satīšu cieši ap kaklu, tad jau nebūs vairs redzami skaistie raksti... tā arī pagāja pārdomās īsās brīvdienas... bet kaut ko krāsainu un tieši adāmu gan ļoti gribējās... un iesāku zeķes, strīpainas - drosmīgā, optimistiskā krāsu salikumā, izvēloties divu senāk pirktu zeķu dziju ficīšu atlikumus. Un tā nu atkal esmu iesprūdusi zeķēs, jau pašā gada sākumā... un cīnos ar iesnām, tādām pamatīgām, un pašlaik vairs neko sarežģītāku, kā zeķes brīvbrīdī, paadīt nespēju. Tāda kā pauze pasapņošanai... ceru, ka pirms kāda lielāka projekta. Un šodien īsta ziemas pasaka ārā, manam mīlulītim Bīno nevajag ne zeķes, ne šalli, bet gan garo pastaigu uz mežu!


Lai jaukas ziemīgās brīvdienas!

svētdiena, 2017. gada 1. janvāris

Laimīgu Jauno gadu!

Vienmēr jau ir vēlme, lai nākamais gads būtu labāks, vai vismaz ne sliktāks par aizvadīto, būtu jau jauki visus dzīves galvenos notikumus laicīgi saplānot un skaisti dzīvot pēc šī plāna, bet tā nenotiek, tādēļ manā plānotājā vairs ir vien tādas atzīmes, kā obligātās ierašanās valsts iestādēs, ārstu vizītes (par pieraksta ātru iespējamību bērniem pie ārsta speciālista vairs nebrīnos, bet vienkārši bez emocijām atzīmēju kalendārā reģistratūras nosaukto tālo datumu), daži neregulāro rēķinu maksājumu termiņi... un tas arī viss, ar skolas dzīvi saistītās lietas tagad moderni e-klasē... vai vecāku grupās sociālajos tīklos. Par iedvesmu - to arī nevar ieplānot un prieku arī nē, tie ir jāpiedzīvo! Un skaistas dzijas pirkumus arī grūti saplānot, lai kā cenšos retāk uz dzijas veikaliem doties, vienmēr sanāk neplānoti kaut ko skaistu nopirkt. Iedvesmas man šogad netrūka, īpaši čakli esmu rosījusies pavasara un vasaras periodā, bet rudens pusē korekcijas manā rokdarbu dzīvē ievieš mans mīlulītis Bīno (beaglebino), pašlaik mūsu bīglu puikam jau deviņi mēneši ar astīti un pārdzīvots pirmais gadumijas salūts aiz loga. Un tieši pēdējos mēnešus, vairāk esot tiešsaistē Instagram kontā nevis blogerī, rodas kārdinājums palikt tur un komunicēt, it kā šķiet ērtāks veids, mazāk laika prasošs, jaunumus ērtāk telefonā aplūkot... esmu pārdomās... kaut gan bloga statistika šogad krietni pieaugusi, tātad iedvesmoju... un par to prieks, un gandarījums par jaukajiem komentāriem blogā, paldies!!! Pati arī pameklēju šad tad kādu bloga vecāku ierakstu, lai apskatītos tamboradatas izmēru, vai valdziņu skaitu, vai dzijas metrāžu, vai saiti uz oriģinālo dizainu. Blogs - tāda kā lieliska piezīmju kladīte ar bildēm, rokdarbu dienasgrāmata...

Visgrandiozākais rokdarbu projekts 2016 noteikti bija tamborētais sedziņu aizkars. Gada pēdējā dienā paspēju to pielikt pie loga, citādi gan kā bija iecerēts, izpalika platās lentes, atmetu arī domu par stiprinājumu ar tamborēto joslu, arī sānu aizkaru tumši zilā krāsa izvēlēta nejauši, bet saderīga ar pašu aizkaru un istabas aksesuāriem.



 

Vislielākais gada projekts izmēra ziņā, viskrāsainākais, visinteresantākais procesā, vis...vis... esmu sajūsmā par šo tamborprojektu. Kaut gan sākums bija bēdīgs, iesāku iecerēto aizkaru tamborēt no smalkajiem īrisa diedziņiem, bet... viss iesāktais skaistums un arī visi kamolīši aizbrauca miskastes mašīnā uz izgāztuvi, skumji... noteikti palēnām sapirkšu atkal pa kamolītim vien, dažādus saskanīgus tambordiedziņus un taps reiz aizkars smalkāks... Šis ir diezgan pasmags (dēļ materiāla), bet tā kā aizņem tikai loga augšdaļu, tad smagums dikti neizstiepj tamborētos apļus. Kopējais izmērs vidēji apmēram 3.00 m * 1.00 m, motīvu skaits mazliet virs 100. Ļoti jauka un iedvesmojoša sajūta šodien, šī gada pirmajā dienā, ik pa laikam pieķeru sevi skatāmies tamborējuma virzienā un smaidām.


Vēl viens tik pat košs 2016 tamborprojekts, materiāls gan šoreiz kokvilna, pie tam tamborēju blīvi, darba izmērs nesalīdzināmi mazāks par iepriekšējo projektu. Iedvesmas impulsā no Verenas žurnāla sāku tamborēt ziedu tašu, superīgas procesa sajūtas, krāsu spēles mežā un pie jūras, vasara, saule... bet nepabeidzu, augusta pēdējā nedēļa pienāca strauji, skola, trīs skolnieki, viens no tiem pirmsklasnieks... pietrūka man brīvā laika pāris nedēļas līdz galarezultātam un tā kā vēl vasaras beigas... taša iecerēta vasarai, līdz nākamajai laika gana... tagad tumšajā laikā pacilāju, papriecājos un ielieku atpakaļ skapī. Iešujamo diedziņu jūra...


2016 lielākais adītais projekts - divpadsmit kvadrātu jaka, lieliska, silta, pamanāma, nēsāta visu silto rudens laiku, process bija aizraujošs, mazliet ilgāks, nekā sākotnēji iecerēts, jo rievotajā rakstā adījās krietni lēnāk kā parasti, bet toties adījums saturīgāks un jaka siltāka... un šis bija ērtākais no visiem procesiem, līdzi ņemts visur - somā, kvadrāts pēc kvadrāta, kamolītis pēc kamolīša... līdz brūni garlaicīgajām piedurknēm... tās gan krietni pabojāja procesa prieku, bet arī šādi mazāk patīkami fona darbiņi ir jāpaveic. Gatavās jakas bildes pie šī gada 18. septembra ieraksta

 
Un vēl viens 2016 adītais projekts - ne mazāk aizraujošs process, ļoti interesanta piegrieztne, minimālas sašujamās vīles, un vēl pa diagonāli, lieliska dzija, adīju un nezināju, kāds tad īsti sanāks galarezultāts, patiesībā pat riskēju ar neizdošanos... bet izdevās, un kā vēl izdevās! Skaists pavasara džempītis! Krāsās lieliski pieskaņojas manai garderobei.
 

Mazdarbiņi, krāsaini nelielie projekti 2016, zeķes vairāki pāri (šķiet, ka astoņi līdz gada beigām pabeigti), kidmohēras lakats saulrieta krāsās (ļoti silts, mīksts un tik patīkams ikdienas lietošanā), bieza šalle, kurai veiksmīgi izmantoju agrāk nopirktas dzijas ficītes, trīs cepures ar pompom (kāpēc trīs? jo patīk un piestāv, jo trīs pompom, jo viegli kombinēt ar apģērbu un aksesuāriem, jo pati adīju un sev, jo ātri uzadīt, jo bija dzija krājumos... ). Šogad ir pabeigta arī tamborēto kvadrātu šalle no kidmohēras, pēdējā no tamborētajām, galarezultāta fotosesijai ir nepieciešama saulaina diena... un tās nēsāšanas process arī visticamāk būs tuvāk pavasarim, pašlaik ziemā nepieciešamas šīs, siltākās lietas. Pirmais Jaunā gada brīvdienu darbiņš - parevidēt iesākto un nepabeigto procesu kastes, lai rodas iedvesma kādu procesu pabeigt vai tieši otrādi, saprast, ka vairs negribu pabeigt.
 
Rokdarbu gads 2016 - krāsains, košs! Un man būtu grūti darboties ar kaut ko vienkrāsainu, nesaku gan, ka neiespējami, bet es izvēlos krāsas! Lai krāsains un iedvesmas pilns nākamais 2017. gads! Lai viss izdodas! Laimīgu Jauno gadu! 
 
Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...