sestdiena, 2017. gada 14. janvāris

Par vēlmēm un iespējām


Stāsts par to, kā es žakardu gribēju adīt... Gada nogalē nopirku jauno Verena 6/16 (Decembris 2016), krievu valodā. Ar sajūsmu par atvērumu, veltītu eksperimentiem ar žakarda rakstiem, un ne mazāku sajūsmu par dažiem žurnāla modeļiem. Īpašu uzmanību piesaistīja apaļšalle Modelis Nr.24, praktiski dēļ tās arī uzreiz nopirku žurnālu, vēlāk izpētot tehnisko shēmu un aprakstu, redzu, ka nekā super sarežģīta nav, jāsameklē vien zeķu dzijas kastē piemērotākās savas krāsas un uz priekšu.
 
 
Un tad protams sākās interesantākais - pirmkārt, pārāk maz svētku brīvdienu gada nogalē, lai dienasgaismā lēnām saskaņotu visus toņus un vēl iesāktu adīt, nākamais klupšanas akmens - kādas krāsas? pie kā es valkāšu gatavu šalli? izskatās, ka virs apģērba būs valkājama... un aukstākā laikā... man nav nekā uzreiz piemērota, lai saskaņotu... it kā atlaižu laiks, varētu pēc svētkiem ko jaunu sev nopirkt, bet doma par iespējamo šopingu, burzmu veikalos, vēl bez konkrēta mērķa pirkumam, tas uzdzen izmisumu un nebūt nerada pozitīvas emocijas... un tad rūpīgāk paanalizēju žurnāla fotogrāfiju, cik praktiska būtu šāda šalle? Žurnāla fotogrāfijā tā ir kā skaists un adītāju iedvesmojošs aksesuārs, un vēl saskaņotās krāsās ar virsjaku. Bet man kakls salst, vējā vienmēr salst, saka mans praktiskais es... ja satīšu cieši ap kaklu, tad jau nebūs vairs redzami skaistie raksti... tā arī pagāja pārdomās īsās brīvdienas... bet kaut ko krāsainu un tieši adāmu gan ļoti gribējās... un iesāku zeķes, strīpainas - drosmīgā, optimistiskā krāsu salikumā, izvēloties divu senāk pirktu zeķu dziju ficīšu atlikumus. Un tā nu atkal esmu iesprūdusi zeķēs, jau pašā gada sākumā... un cīnos ar iesnām, tādām pamatīgām, un pašlaik vairs neko sarežģītāku, kā zeķes brīvbrīdī, paadīt nespēju. Tāda kā pauze pasapņošanai... ceru, ka pirms kāda lielāka projekta. Un šodien īsta ziemas pasaka ārā, manam mīlulītim Bīno nevajag ne zeķes, ne šalli, bet gan garo pastaigu uz mežu!


Lai jaukas ziemīgās brīvdienas!

svētdiena, 2017. gada 1. janvāris

Laimīgu Jauno gadu!

Vienmēr jau ir vēlme, lai nākamais gads būtu labāks, vai vismaz ne sliktāks par aizvadīto, būtu jau jauki visus dzīves galvenos notikumus laicīgi saplānot un skaisti dzīvot pēc šī plāna, bet tā nenotiek, tādēļ manā plānotājā vairs ir vien tādas atzīmes, kā obligātās ierašanās valsts iestādēs, ārstu vizītes (par pieraksta ātru iespējamību bērniem pie ārsta speciālista vairs nebrīnos, bet vienkārši bez emocijām atzīmēju kalendārā reģistratūras nosaukto tālo datumu), daži neregulāro rēķinu maksājumu termiņi... un tas arī viss, ar skolas dzīvi saistītās lietas tagad moderni e-klasē... vai vecāku grupās sociālajos tīklos. Par iedvesmu - to arī nevar ieplānot un prieku arī nē, tie ir jāpiedzīvo! Un skaistas dzijas pirkumus arī grūti saplānot, lai kā cenšos retāk uz dzijas veikaliem doties, vienmēr sanāk neplānoti kaut ko skaistu nopirkt. Iedvesmas man šogad netrūka, īpaši čakli esmu rosījusies pavasara un vasaras periodā, bet rudens pusē korekcijas manā rokdarbu dzīvē ievieš mans mīlulītis Bīno (beaglebino), pašlaik mūsu bīglu puikam jau deviņi mēneši ar astīti un pārdzīvots pirmais gadumijas salūts aiz loga. Un tieši pēdējos mēnešus, vairāk esot tiešsaistē Instagram kontā nevis blogerī, rodas kārdinājums palikt tur un komunicēt, it kā šķiet ērtāks veids, mazāk laika prasošs, jaunumus ērtāk telefonā aplūkot... esmu pārdomās... kaut gan bloga statistika šogad krietni pieaugusi, tātad iedvesmoju... un par to prieks, un gandarījums par jaukajiem komentāriem blogā, paldies!!! Pati arī pameklēju šad tad kādu bloga vecāku ierakstu, lai apskatītos tamboradatas izmēru, vai valdziņu skaitu, vai dzijas metrāžu, vai saiti uz oriģinālo dizainu. Blogs - tāda kā lieliska piezīmju kladīte ar bildēm, rokdarbu dienasgrāmata...

Visgrandiozākais rokdarbu projekts 2016 noteikti bija tamborētais sedziņu aizkars. Gada pēdējā dienā paspēju to pielikt pie loga, citādi gan kā bija iecerēts, izpalika platās lentes, atmetu arī domu par stiprinājumu ar tamborēto joslu, arī sānu aizkaru tumši zilā krāsa izvēlēta nejauši, bet saderīga ar pašu aizkaru un istabas aksesuāriem.



 

Vislielākais gada projekts izmēra ziņā, viskrāsainākais, visinteresantākais procesā, vis...vis... esmu sajūsmā par šo tamborprojektu. Kaut gan sākums bija bēdīgs, iesāku iecerēto aizkaru tamborēt no smalkajiem īrisa diedziņiem, bet... viss iesāktais skaistums un arī visi kamolīši aizbrauca miskastes mašīnā uz izgāztuvi, skumji... noteikti palēnām sapirkšu atkal pa kamolītim vien, dažādus saskanīgus tambordiedziņus un taps reiz aizkars smalkāks... Šis ir diezgan pasmags (dēļ materiāla), bet tā kā aizņem tikai loga augšdaļu, tad smagums dikti neizstiepj tamborētos apļus. Kopējais izmērs vidēji apmēram 3.00 m * 1.00 m, motīvu skaits mazliet virs 100. Ļoti jauka un iedvesmojoša sajūta šodien, šī gada pirmajā dienā, ik pa laikam pieķeru sevi skatāmies tamborējuma virzienā un smaidām.


Vēl viens tik pat košs 2016 tamborprojekts, materiāls gan šoreiz kokvilna, pie tam tamborēju blīvi, darba izmērs nesalīdzināmi mazāks par iepriekšējo projektu. Iedvesmas impulsā no Verenas žurnāla sāku tamborēt ziedu tašu, superīgas procesa sajūtas, krāsu spēles mežā un pie jūras, vasara, saule... bet nepabeidzu, augusta pēdējā nedēļa pienāca strauji, skola, trīs skolnieki, viens no tiem pirmsklasnieks... pietrūka man brīvā laika pāris nedēļas līdz galarezultātam un tā kā vēl vasaras beigas... taša iecerēta vasarai, līdz nākamajai laika gana... tagad tumšajā laikā pacilāju, papriecājos un ielieku atpakaļ skapī. Iešujamo diedziņu jūra...


2016 lielākais adītais projekts - divpadsmit kvadrātu jaka, lieliska, silta, pamanāma, nēsāta visu silto rudens laiku, process bija aizraujošs, mazliet ilgāks, nekā sākotnēji iecerēts, jo rievotajā rakstā adījās krietni lēnāk kā parasti, bet toties adījums saturīgāks un jaka siltāka... un šis bija ērtākais no visiem procesiem, līdzi ņemts visur - somā, kvadrāts pēc kvadrāta, kamolītis pēc kamolīša... līdz brūni garlaicīgajām piedurknēm... tās gan krietni pabojāja procesa prieku, bet arī šādi mazāk patīkami fona darbiņi ir jāpaveic. Gatavās jakas bildes pie šī gada 18. septembra ieraksta

 
Un vēl viens 2016 adītais projekts - ne mazāk aizraujošs process, ļoti interesanta piegrieztne, minimālas sašujamās vīles, un vēl pa diagonāli, lieliska dzija, adīju un nezināju, kāds tad īsti sanāks galarezultāts, patiesībā pat riskēju ar neizdošanos... bet izdevās, un kā vēl izdevās! Skaists pavasara džempītis! Krāsās lieliski pieskaņojas manai garderobei.
 

Mazdarbiņi, krāsaini nelielie projekti 2016, zeķes vairāki pāri (šķiet, ka astoņi līdz gada beigām pabeigti), kidmohēras lakats saulrieta krāsās (ļoti silts, mīksts un tik patīkams ikdienas lietošanā), bieza šalle, kurai veiksmīgi izmantoju agrāk nopirktas dzijas ficītes, trīs cepures ar pompom (kāpēc trīs? jo patīk un piestāv, jo trīs pompom, jo viegli kombinēt ar apģērbu un aksesuāriem, jo pati adīju un sev, jo ātri uzadīt, jo bija dzija krājumos... ). Šogad ir pabeigta arī tamborēto kvadrātu šalle no kidmohēras, pēdējā no tamborētajām, galarezultāta fotosesijai ir nepieciešama saulaina diena... un tās nēsāšanas process arī visticamāk būs tuvāk pavasarim, pašlaik ziemā nepieciešamas šīs, siltākās lietas. Pirmais Jaunā gada brīvdienu darbiņš - parevidēt iesākto un nepabeigto procesu kastes, lai rodas iedvesma kādu procesu pabeigt vai tieši otrādi, saprast, ka vairs negribu pabeigt.
 
Rokdarbu gads 2016 - krāsains, košs! Un man būtu grūti darboties ar kaut ko vienkrāsainu, nesaku gan, ka neiespējami, bet es izvēlos krāsas! Lai krāsains un iedvesmas pilns nākamais 2017. gads! Lai viss izdodas! Laimīgu Jauno gadu! 
 

pirmdiena, 2016. gada 26. decembris

Divdesmit sestais decembris

Sākusies šī gada pēdējā nedēļa. Mazliet skumji, jo bija iecerēts vēl šogad tik daudz paspēt izdarīt, bet diemžēl dzīve ievieš savas korekcijas. Un tad visi plāni pajūk... un vēl manai labsajūtai ļoti pietrūkst saules, šis tumšais, miglainais, lietainais laiks.... nav iedvesmojošs... Brīvdienās palasīju bloga šī gada ziņas uz atpakaļ, ar nolūku pieķerties gada atskata kolāžas bildīšu gatavošanai, tas tāds apcerīgs, laikietilpīgs process, atgriezties atmiņās un to dienu notikumos visa gada garumā... vēl jāpameklē bilžu krājumos kāda nepublicēta bilde, pamazām top... Man patīk arī googles fotoattēlu funkcija - atklājiet šo dienu no jauna, piemēram, pirms trim gadiem... it kā šķirstītu fotoalbumu... Un tad atceros, ka tik sen neesmu drukājusi nevienu bildi, jāsaņemas un jāsaveido vismaz viens fotoalbums... pēdējā laikā man tik ļoti pietrūkst brīva laika tādiem darbiņiem, kas it kā nav steidzami, kurus var atlikt mazliet, un vēl mazliet, un vēl atlikt... un tie krājas. Viens no lielākajiem atliktajiem - mans nepabeigtais tamborēto sedziņu aizkars, pašlaik izvilkts no skapja, atkal un atkal priecājos par krāsām un nodarbojos pamazām ar  galiņu ievilkšanu, to ir tik daudz... ceru, ka šonedēļ, tas ir šogad, pabeigšu un pielikšu pie loga...  un man ir palīgs... kopš mūsmājās ir suns, man ir vēl mazāk laika rokdarbiem... un siltāks skapis ar segām, tamborētajām...


 
Bet manā zeķu dzijas kastē atradās vēl viena ficīte interesantās zeķu dzijas - sastāvs uz etiķetes - 93% Polyacril, 7% Polyester, 100g =  430m, un vāciski rakstīts, ka īpaši ieteicama cilvēkiem, kuriem ir alerģija no vilnas, elastīga, tādēļ īpaši labi tur formu. Vienu zeķu pāri biju uzadījusi pērn no košās ficītes, bet šī ir tāda melnbalti pelēkzilos krāsu toņos. Šoreiz paņēmu smalkākas zeķu adatas - Nr.2, adīju valnīšu rakstā (2 kreiliski, 4 labiski). Un sapratu uzreiz atšķirību no iepriekš adītā zeķu pāra, šī ir domāta kā elastīgā dzija, kurai tieši vajag izvēlēties pieguļošo valnīšu musturu un mazliet smalkākas adatas. Man milzīgs prieks, ka tomēr sadraudzējos ar šo neparasto dziju. Un daudz nedomājot, nolēmu pērn adīto zeķu pāri izārdīt un pāradīt to vēlreiz, lai piedzīvotu šīs dzijas tikko atklātās (un uz etiķetes izreklamētās) lieliskās īpašības - mīkstumu, elastību un lielisku formas noturību!


Interesants salīdzinājums abām zeķēm, kājas izmērs apmēram 39, valdziņu skaits nemainīgs 4*15, bet apakšējai košajai labiskais adījums un zeķu adatas Nr.2.5, augšējai pelēkajai zeķu adatas Nr.2.0 un valnīšu raksts. Vienu košo zeķi labiskajā adījumā jau izārdīju, var redzēt satītajā ficē, otru arī vēlāk izārdīšu. Nojaušu, ka uzadīsies arī trešais pāris, jo no katras 100 g ficītes paliek dzija pāri, tad nu sakombinēšu no abām pārpalikušajām kaut ko strīpainu. Nākamreiz nodemonstrēšu zeķes uzvilktas kājās. Diez, šī dzija ir vēl nopērkama veikalā? Tumšajam laikam koši procesi!

Lai darbīga pēdējā šī gada darba nedēļa!

sestdiena, 2016. gada 10. decembris

Desmitais decembris

Sveiciens decembra sestdienā! Atkal jau viss sniegs nokusis, kaut meža ceļi vēl ledus klāti. Un labi ka tā, jo nesabridu dubļos kājas garajā pastaigā. Kopš mums ir suns, mums ir arī šādas ikbrīvdienu pastaigas uz mežu. Tas ir lielisks ieguvums manai labsajūtai (ne tikai fiziskajai), agrāk laiskā decembra brīvdienā pirms pusdienlaika no mājas degunu neizbāztu... un noteikti nepiedzīvotu dažas jaukas sastapšanās, izpaliktu interesantas sarunas ar nepazīstamiem sarunu biedriem, noteikti nepapriecātos par ledus zvaigznītēm, ļoti, ļoti.... daudz  tādām trauslām zvaigznītēm šorīt uz meža ceļa, brīnumains skaistums zem kājām, un priežu stumbri no lejas tik melni, slapji, izskatās it kā apdeguši pirmajā acu uzmetienā, brīnišķīga sestdienas rīta ainava. Mežs kluss, bet ne es vienīgā pilsētniece ar suni mežā, un tikai tagad es sāku tā pa īstam apjaust lielo priekšrocību pilsētas dzīvei meža tuvumā.


 

Motīvu tamborēšanu šallei esmu pabeigusi, uztamborēti 33 motīvi, ļoti krāsaini, gaisīgi, koši, tagad galiņu ielocīšanas prieks. Un jau domāju par motīvu savienošanu, gribu vēl šogad pabeigt iesākto. Košais tamborējums atsauc atmiņā pavasarī un vasaras sākumā manu tamborēto aizkaru no sedziņām, kuru toreiz nepabeidzu, un tagad tā vien niez rokas to izvilkt no kastes un pielikt punktu. Atkal man pilna palodze ar orhidejām, tās izdzinušas jaunus ziedu kātus ar milzumdaudz pumpuriem, būs skaisti, kad atplauks, un košais aizkars šajā salīdzinoši tumšajā laikā ik dienas tad mani iedvesmotu jaunam krāsu priekam. Mērķis skaidrs, tagad tik jāpieliek mazliet pūles (neielocītu galiņu jūra!!!) tā īstenošanai. Lai man izdodas!




Lai viss iecerētais izdodas! Jauku rītdienu!

pirmdiena, 2016. gada 5. decembris

Dzija un žurnāls

Mans burvīgais pirkums... tik krāsās skaistu dziju vienkārši nav iespējams nenopirkt... dzijas sastāvs gan varētu būt labāks, bet tad jau arī cena būtu augstāka, toties šoreiz nesanāca pa dārgo, domāju, ka nopirktie 700g pietiks vienai košai jakai. Speciāli izvēlējos dažādu krāsu salikumu fices... tā, lai raibāk un vēl košāk. Vēlāk arī atradu dzijas ražotāja mājaslapu:

falkgarn - leonore



Pavisam nejauši vienā no garajām pastaigām, tajā dienā, kad ik pa laikam lija vai sniga slapjš sniegs, izdevās ieraudzīt kādu ļoti jauku un diezgan palielu audumu, dzijas, diegu... utt... manai sirdij tuvu hobijveikalu, prieks milzīgs... dažas telefonbildītes ieskatam, uzkavējos veikalā gana ilgi, izpētīju dziju plauktus, audumu pārbagātība, bija arī izšūšanas lietas, DMC diegi, ļoti daudz lentīšu, pogu... arī šujmašīnas, paliels haoss gan visā veikalā, gan kastes pa grīdu, gan plaukti ļoti tuvu viens otram, pircēju arī diezgan daudz, pie kases pat rinda! Ekskluzīvā gala dzijas gan nemanīju, bet ļoti daudz kokvilnas lielās ficēs un ļoti dažādās krāsās, vasarā varētu būt aktuāli. Cenas - mazliet dārgāk kā pie mums... Es tur jutos tik pasakaini labi!









 
Pēdējā bildītē pirms došanās pie kases, es neizskatos vairs tik ļoti laimīga, kā ienākot veikalā, jo biju jau nogurusi no visa bagātīgā veikala piedāvājuma (tas viss bija par daudz vienas dienas apmeklējumam), kaut gan šo dziju izvēlējos uzreiz, jau tikko ieraugot. Mazliet misēklis un liels pārsteigums sanāca maksājot, jo man kronas makā tik pat kā beigušās, vien euro un bankas karte... un izrādās, ka šajā veikalā (liels veikals tomēr) ar karti norēķināties nav iespējams... Paldies laipnajam pārdevējam (vīrietis ļoti cienījamā vecumā), kaut kā abi angliski sarunājām, ka varēšu samaksāt euro, bet atlikumu gan man izdos kronās...  


Handarbete Julmagasin 2016

Par žurnāliem - vai nu man šoreiz nepalaimējās būt īstajās vietās, bet man ceļā trāpījās vien žurnāli zviedru valodā, tos, kas nebija iepakoti, lielākoties gan ne rokdarbu žurnālus, izšķirstīju lielveikalā vai preses veikaliņos, bet beigās tomēr nopirku vienu rokdarbu žurnālu (Ziemassvētku izdevums, zviedru valodā), kas bija iepakots un tādēļ neapskatāms. Ziņkāre, pirmkārt, kas iekšā, jo no žurnāla vāka noprotams, ka tajā būs no dažādu rokdarbu veidiem pa druskai, no iepakojuma sāna manīju arī piegrieztņu lapas, otrkārt, vēlējos kaut kā noķert Ziemassvētku gaidīšanas sajūtu, šogad man tā netveras joprojām, pat tagad arī mājās esot, treškārt, man patīk žurnāli ar skaistām bildēm un jaunām idejām, ceturtkārt, Zviedrijā žurnāli ir dārgi, apmēram 9 euro mūsu naudiņās, tādēļ vairāk kā vienam gabalam nevēlējos tērēt... nudien, šis ir klasiski skaists Ziemassvētku žurnāls, šķirstu, priecājos un iedvesmojos kādas idejas realizācijai... un tieši tagad ir īstais laiks... (mana Marta jau ir izvilkusi diegu kasti un brīvdienās krustiņoja Ziemassvētku rotājumus, un tas jau nekas, ka mājturības stundai, bet es kaut kā joprojām cīnos ar vīrusiem un esmu iestrēgusi iedvesmas meklējumos...)















Lai jauka un iedvesmas pilna šī darba nedēļa!

sestdiena, 2016. gada 3. decembris

Dabas vēstures muzejs Stokholmā

Zviedrijas dabas vēstures muzejs Stokholmā

 Naturhistoriska riksmuseet

ieejas maksas nebija, bet mums bija iegādātas biļetes (tās gan par maksu) uz kino seansu, ja to tā var klasiski dēvēt, 20 minūšu gara dokumentālā filma par savvaļas Āfriku

wildafrica 

uz 760 kvadrātmetru liela kupola formas ekrāna, elpu aizraujošs 3D

cosmonova

tas nav pierastais kino, filma aptver skatītāju no visām pusēm, radot klātbūtnes efektu it visā, sajūta ļoti nereāla, it kā no putna lidojuma, brīžiem uzfilmētais atkal milzīgā palielinājumā, un skaņa... iespaidīgi! Tā nebija tikai vienkārši dokumentāla filma, bet piedzīvojums... tieši tāpat, kā visa muzeja ekspozīcija, tas bija aizraujošs piedzīvojums. Rīta pusē (otrdiena, šis muzejs nestrādā pirmdienās) muzejā drūzma bija liela, jo to apmeklēja diezgan daudz skolas un bērnudārza vecuma bērnu grupas, bet dienas vidū iestājās neliels klusums. Mēs pavadījām muzejā gandrīz visu dienu, pagrabā ir arī kafejnīca (arī diezgan apmeklēta, bija pat jāstāv rindā, bet ir daudz vietas pie galdiņiem), ģērbtuvē skapīši, kur jāiemet 10 kronu monēta, kuru gan pēcāk dabū atpakaļ, bezmaksas tualetes. Muzejs milzīgs, ļoti liela un jau no ārpuses iespaidīga senatnīga ēka, suvenīru veikaliņā mums pie pirkuma uzdāvināja pastkarti ar muzeja attēlu, uz tā izgaismots uzraksts 100 gadi. Un šis atkal bija muzejs, kurā mans bērns ne reizi neieminējās, mammu, man garlaicīgi, iesim prom... tieši otrādi, mammu, paskaties, mammu, vai tu zināji, ka... un tieši man bija jāsaka, tagad ejam ģērbties, jo mūs gaida... Maniem bērniem gan arī mūsu Dabas muzejs ļoti patīk (pirmo stundu nečīkst neviens, jo ekspozīcija joprojām šķiet interesanta), bet šis... nē, nevajag salīdzināt, tās nav salīdzināmas lietas, tieši izpildījums un pasniegšanas veids...
 






























Iespaidīgas izstāžu zāles, ar milzīgiem eksponātiem, informācija gan zviedriski, gan angliski, viegli uztverama arī tad, ja nav vēlmes ko sīkāk pētīt un izzināt. Dinozauri un fosilijas, arī milzīgi dinozauru skeleti, ziloņa, mamuta skelets (vispār neierasti daudz skeletu), Zviedrijas daba un dzīvnieki (lāči, vilki, aļņi ....), klimats, Polāro reģionu zāle ar milzu vaļu skeletiem, man pat vēsi tajā palika, jo šķita, ka temperatūra speciāli tajā zālē iestatīta zemāka, cilvēka evolūcija, cilvēka ķermenis salīdzinājumā ar dzīvnieka ķermeni, zemūdens pasaule, ieži un minerāli, arī fotoizstāde ar fantastiskām lielformāta dabas fotogrāfijām

winnersandloosersinswedishnature



Pavisam vienkārša spēle, nostājies pie ekrāna un nonāc pie dinozauriem, ja laicīgi nepaslēpies, tad viens eksemplārs tevi aprij ar vienu kumosu, asinis vien pašķīst... izklausās briesmīgi, bet patiesībā bija jautri, es arī beigās ļāvos apēsties... šis ekrāns atradās tajā zālē, kurā bija fotogrāfiju izstāde, tālākajā zāles stūrī, mans bērns apskrēja pirmo riņķi ar fotogrāfijām, taja savā īpašajā bērna ātrumā, bet man gribējās lēnāk papētīt un izbaudīt. Ļoti laba ideja, kamēr es staigāju un skatījos lielformāta fotogrāfijas jau otro apli, viņš spēlējās ar dinozauriem...


 
Muzejā ir arī suvenīru veikals, ļoti liela suvenīru dažādība, saistīta ar šī muzeja tematiku, pat sudraba un bronzas rotaslietas (dzīvnieku  formas), ļoti interesantas, cenas gan kā visur, nav lētas. Bildēs no veikaliņa šoreiz iekļuva tematiskās rokdarbu grāmatas. Intereses pēc apskatījos cenu tamborēto sniegpārsliņu grāmatai, tā bija tieši trīs reizes dārgāka par to manējo, kuru es nopirku Zvaigznes grāmatnīcā atlaižu laikā.
 
Fotografēt gan varētu vēl un vēl (visas foto bez zibspuldzes), bet muzejs ir jāapmeklē klātienē, bildītes lai ir iedvesmai uz to doties, noteikti rekomendēju. Šis muzejs nav blakus prāmim, bet Frescati, blakus Stokholmas Universitātei, mūs veda ar mašīnu, tad jau likās, ka nav tālu, atpakaļceļā braucām caur tuneli.

Turpinājums sekos, nākamreiz gan tikai rokdarbu tēma...
Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...