otrdiena, 2016. gada 27. septembris

Septembrī - zeķes!

Narvesenā žurnālu stendā pagājušajā nedēļā jau ieraudzīju divus jaunus tamborēšanas un izšūšanas žurnālus .... speciālos ..... Ziemassvētkiem, nu gluži vienlaicīgi līdz ar paziņojumiem dažos blogos par to, ka līdz Ziemassvētkiem 100 dienas... (ak, tie taču veseli trīs mēneši!). Pašķirstīju abus, koši un iedvesmojoši, kā vienmēr, abos arī pa pingvīnu tēmai (neierasti), man ļoti iepatikās izšūtas apsveikuma kartiņas ar džemperīšu attēliem, tāds svaigs, interesants dizains, bet tomēr nevienu žurnālu nenopirku, šķiet, vēl tik tālu līdz Ziemassvētkiem. Gribu izbaudīt rudeni, ar zeķēm, kas ļoti piedien šim gadalaikam... esmu izložņājusi lērumu internetveikalu, pētot jaunumus pie zeķu dzijām, iedvesmojos krāsām, dažas raibās izpētu arī uzadītā veidā, tieši to, kā krāsas izkārtojas gatavā zeķē, un atkal esmu atklājusi pa kādam jaunam iedvesmojošam ārzemju blogam, iedvesmu zeķēm meklējot. Bet tomēr mani ieinteresējušās hand dyed zeķu dzijas ir tik dārgas, un vēl jāpiepluso sūtīšanas izdevumi... un nopirkt bez apčamdīšanas (man ir aizdomas, ka liela daļa no tām ir tāda pavediena rupjumā, kas būtu adāms ar Nr. 3 adatām)... tam nepieciešama zināma drosme, man noteikti... tādēļ radīšu ko neparastāku un galvenais lētāku pati no iepriekšējiem tepat vien pirktajiem zeķu dzijas ficīšu pārpalikumiem, tie lieliski iztērēsies košām rakstainām zeķēm, un manā dārgumu kastē atbrīvosies vieta... citām jaunām ficītēm. Vēl kādu jaunu kasti pirkt vairs negribu, pilns dzīvoklis ar kastēm, kurās tagad arī mūsu rudens apavi slēpjas no suņa zobiem... ļoti ceru, ka tas tikai uz laiku... kamēr suņa puika izaugs...



Un mana mīlulīša Bīno nedarbs... ļoti akurāts nedarbs, tā teikt, neizgrauza caurumu tak kvadrātu savienojuma virsotnēs, bet smuki tikai vienā vienīgā kvadrātā, gan jau būtu paspējis vairāk... un šis jautrais notikums atgadījās naktī, es guļu un miegā dzirdu interesantu nepierastu skaņu, nu pavisam interesantu, ieslēdzu gaismu un ieraugu... ļoti apmierināta suņuka skatienu, manā gultā, uz segas ... nedarbu nodeva vien īss dzijas pavediens pie mutes kaktiņa... nācās man gulēt tālāk bez siltā vilnas pleda... tieši šīs krāsas Pāces vilnas kamolīša atlikuma man vairs nav, bet piemeklēšu ko līdzīgāku, būs tad man redzams atgādinājums arī pēc pleda salabošanas. Un tagad rakstot uzmanīgi ievēroju, ka mazās baltās asās Bīno spalviņas ir gandrīz katrā bildē, redz, arī īsspalvu sunim ir lērums spalvu... un tās ir ļoti grūti savākt.



Brīvdienās biju mazliet sanīkusi, kāds vīruss pielipis... vai nepieradusi pie vēsā laika... vajadzēja saņemties un sevi uzlādēt, man pierastā veidā - ar krāsām, ar koši sarkano un dinamiskām strīpām, zeķēs, ātri un pa vienkāršo.... lai rudens skumjas vēl papildus visam nepielīp...

Tātad, pamīšus acīs durošs koši sarkanais, pirkts kaut kādā atlaižu laikā par ļoti lētu naudiņu, ar domu, ka tik košs sarkanais noderēs... un pārpalikums no raibās zeķu dzijas ficītes, no kuras uzadīju zeķu pāri pagājušajā rudenī, adu pa divām rindiņām no katras ficītes, adatas Nr. 2, valdziņi 16 uz vienas adatas. Papēdis un purngals tikai no raibās ficītes.


Un vēl esmu nodevusies ... agrāk pirktas ļoti populāras grāmatas studēšanai, tur ir tik interesanti pavisam elementāri tehniskie rakstiņi, kuri ļoti viegli piemeklējami un sakombinējami zeķu valdziņu skaitam uz vienas adatas (4, 8, 16 vai 3, 6, 12 vai 5, 10, 15 vai 3, 4, 12 ...)


Zeķu turpinājums sekos... man vēl dažas ir pabeigtas adīt pavasarī un vasarā, bet neatrādītas smukā fotosesijā gatavas, kā izrādās.... ko nu ar zeķēm vasarā lielīties, neaktuāli, bet tagad rudenī... ir jāvelk kājās! Lai silti!

svētdiena, 2016. gada 18. septembris

Divpadsmit kvadrātu jaka

Divpadsmit uzadītie kvadrāti šajās brīvdienās pārvērtušies vienā jakā, nu... ļoti sarežģīti nofotografējamā jakā.... un es ceru, ka šī bilde nešķiet mazliet divdomīga, ha, ha... Košs galarezultāts, šovakar vēl šalli nevajadzēja, bet rīts solās būt vēss, rudens... Aizmugures kakla trijstūris dod slīpu plecu daļu, valnīšraksta piedurknes aktuāli pieguļošas, meita novērtēja, ka šis garās jakas siluets mani vizuāli slaidinot, tātad, kopumā esmu apmierināta arī ar iznākumu, bet kvadrātu adīšanas process visas vasaras garumā bija tik aizraujošs!


Sestdienas rīta pusē sameklēju papildus kabeli un savienotāju, jo priekšpuses valnīša apdares maliņai kopumā vairāk kā pieci simti valdziņu. Kvadrātus savienoju nedēļas gaitā, satamborējot no virspuses, man ļoti patīk tās reljefās vīles. Saskaitīju galiņus - 82, nav jau tik daudz, vai ne?





Visu sestdienas brīvo laiku veltīju apdares maliņas adīšanai, vajadzēja 9 supergaras kārtas uzadīt.


Un svētdien vajadzēja pabeigt otru tik garlaicīgo piedurkni adīt, ļoti neinteresanta tāda vienkārša adīšana, un vēl tumši brūnā krāsā..., piemēru ik pa dažām kartām... nu vēl mazliet, un vēl mazliet vajag... kad beidzot būs gatavs? Pat suņukam mana nodarbošanās šķita pārāk garlaicīga...


Piedurknes vispirms sašuvu trubiņās un tad pietamborēju pa apli pie gatavās stāva daļas, smukā reljefā vīle tuvāk:


Aizdarei pogas neplānoju, man ir iepaticies nēsāt trikotāžas jakas vaļējas, tad nav karsti, ātri ejot, un arī transportā ērtāk. Gatavo kvadrātu izvietojumu speciāli neplānoju, jo vairāk tos bīdīju un mainīju vietām pirms savienošanas, jo dziļāk purvā... nu nekādi nevarēju rast ideālo izvietojumu, tādēļ vienkārši ņēmu no kaudzītes pa vienam un satamborēju kopā, sanāca šādi, šoreiz mugurdaļai vairāk sarkanās krāsas...


 
 
Tagad īstais laiks zeķēm, rudens... atveru savu zeķu atvilkni, tā gandrīz tukša...  jāada atkal!
Lai jauka nākamā nedēļa!

svētdiena, 2016. gada 11. septembris

Un atkal par iedvesmu... rozā un suns

Apkārt tik daudz iedvesmas avotu, ļauties ieraudzīt un saredzēt... Vienu brīdi regulāri saglabāju datorā dažādas fotogrāfijas no neskaitāmām vietnēm, un vēlāk ik pa laikam tās aplūkoju, izdzēšot pa kādai tobrīd neaktuālai vai gluži otrādi kādu pamatīgāk no jauna izpētot, tagad to daru arvien retāk, pat nezinu, kāpēc, laika trūkums vai resursu pārbagātība... Par žurnāliem cits stāsts, tie joprojām man bezgala vilinoši, mēdzu mājās brīvbrīdī aizšķirstīties, pēcāk gan seko pamatīgs nogurums, bet toties tik patīkams. Pēdējās dienas manu skatienu burtiski piesaista rozā krāsa (pavisam netipiski rudenim) un ne jau bārbiju rozā, un ne man jaunas rozā brilles, un rozā ir tik dažāds... rīta cēlienā skatlogā pamanīta rozā sporta jaciņa, tad rozā kidmohēras džempītis, kas kādai garāmgājējai (manā vecumā) viegli uzmests uz pleciem, meitas rozā konversi koridorā, pat rozā (košu gan) pledu savai gultai pagājušajā nedēļā nopirku, rozā (dzērveņu) zefīrs, man garšo ļoti... šorīt kritiski nopētīju sava skapja saturu, tajā nav nekā tāda vienkārši rozā, man nepiestāv rozā, kaut gan krāsu palete saka, ka varētu gan attiecīgu rozā savā garderobē iekļaut... un tad es sapratu, ka man mieru nedod tie daži vasarā nopirktie kamolīši, kuriem ļoti piestāvētu rozā, tie .... uzplauktu... un tad vēl žurnāls (nenopirkts) kioska plauktā, kurā ieraudzīju dziju miksli, kas akurāt pēc sastāva kā manējais, un viens foto (violets gan, ne rozā), tajā pašā datora mapītē, kurā reiz to saglabāju, un nemiers domās... devos uz dzijas veikalu pēc papildus ficītēm, ar domu par vienu, nu... mazliet rozā... re, kādas jaukas krāsu kombinācijas kamolīšos man izdevās sakombinēt (un nemaz nav tik rozā), dzērveņu zefīrs un kafija, un daudz, daudz piena, garšīgi...





 
Tas gan nenozīmē, ka tūlīt ņemšu rokās adatas un uz priekšu, nē, nē, daži iesāktie projekti ir jāpabeidz. Bet tagad manā prātā cita doma, pie kā es šo burvīgo krāsu kombināciju pievilkšu, ar kādiem aksesuāriem sakombinēšu, man nekā nav piemērota, patiešām nav... klasika - pilns skapis un nav ko vilkt mugurā... kaut gan, kamēr iecerētais būs procesā, un ņemot vērā manu pašreizējo dzīves ritmu - darbs, bērni, skola, suns... un vēl dažas ne mazāk svarīgas lietas (ak, man tik maz laika pašlaik atliek rokdarbiem, ka pat gājiens uz dzijas veikalu pēc dažām ficītēm kļūst īpašs, sajūtas niansētākas un savukārt gandarījums lielāks).... process solās būt ilgs, bet tik garšīgs... tātad, kamēr procesā - būs gana daudz laika nodoties meklējumiem... un tā arī klasika - ja konkrēti zini, ko vēlies, tad noteikti ātri un tūlīt to neatradīsi...


Sapņos par gaidāmo procesu, esmu mājās novietojusi ikdienas skatienam šīs burvīgās dzijas ficītes, bet tomēr krietni pietiekošā augstumā, lai mani nepārsteigtu iespējamie mana suņa nedarbi, viņš spēj tik neatlaidīgi mani vērot un vērot rokdarbojamies, un hops... medījums jau suņa zobos.... un tad gan vairs nemaz nav jautri, vismaz ne man, bet suņuks gan ir ticis pie kārotās papildus uzmanības. Par mūsu dzīvi ar suni varētu atsevišķu blogu rakstīt, katrai dienai būtu savs neatkārtojamais interesantais stāsts, ... bet tad man vēl mazāk laika atliktu rokdarbiem... Brīvdienās devos pastaigās ar suni un fotoaparātu, tik grūti ir bildēt kustīgo Bīno, ļoti grūti...


 
Iemīļota atpūtas poza, mežā un mājās, dažreiz arī tādā pažuvušā dubļu peļkē...
 
 
Skaistumkonkurss - kas smukāks?  Es vai šīs bikses?


Ausis smukas un garas, mīkstas un siltas, bet arī ļoti skaļas - dzirdu pat naktī skaļo ausu nopurināšanu, bet vējā toties tik graciozi plīvo...





Bīno ūdens diezko nepatīk, vannā iešana ir gandrīz neiespējamā misija, bet lietainā un slapjā dienā viņš ārā labprāt neietu nemaz...


Šodien bija karsti, Bīno dažas reizes apmērcējās, padzērās un tad laimīgs nodevās smilšu, dubļu, čiekuru vannām krastā...



Agrāk es tā mierīgi kādu stundiņu varēju paadīt, kamēr bērni plunčājas, skraida, blēņojas... bauda septembrim tik neierasti karsto laiku, bet tagad suņa puika nemaz neļauj man to darīt, nē, nē, patiesībā viņš ļauj, jo viņam pašam savas darīšanas, bet man gribas suņuku vērot un vērot, tās viņa darīšanas ir tik amizantas... un otrai jakas piedurknei uzadu vien pāris rindiņas... bet esmu kvadrātus satamborējusi, tas arī bija liels darbs, ieplānots un realizēts bez suņa piedalīšanās procesā...


Un šonedēļ iegādājos vienu nelielu papildinājumu savai žurnālu kolekcijai - Mazā Diana, speciālizlaidums - šalles, lakati (4/2016). Tamborēti 16 modeļi. Un zinu, ka nevienu modeli tieši viens pret vienu (krāsās) neuztamborēšu, bet iedvesmoties ir gan no kā, un shēmas, diezgan daudz būs pa rokai un vienuviet.




Saulainu, prieka un iedvesmas pilnu nākamo darba nedēļu!

P.S. Mūsu bīglam Bīno pēc dažām dienām būs jau seši mēneši...

svētdiena, 2016. gada 4. septembris

Krustiņot ... septembrī

Jā, esmu mazliet pakrustiņojusi, pēc diezgan garas pauzes, un noteikti mūsu klātienes tikšanās iespaidā, lielais paldies Klintai, kura nesteidzīgi krustiņoja savu GK, kamēr es todien ar tamborpuķīšu kopā sadabūšanu cīnījos... un vēlāk mājās mani tā vien vilka pie krustiņiem, lielo rulli attīt suņa klātbūtnē tomēr vēl neriskēju, bet vēlme krustiņot milzīga... pirmajam pavedienam smalkā adatiņa (28) šķita pārāk smalka, krustiņš (18) pārāk maziņš, pirksti tik neveikli, diegs mudžinājās... bet tas tikai pirmais pavediens, ar nākamo viss bija ok. Forša sajūta, pavisam forša sajūta...
 
Atsāku šī dizaina agrāk krustiņoto procesu, skatīt šeit:

renato parolin

pašlaik lēnām krāsoju fonu, bet ne visu tomēr, tādiem krāsainiem laukumiem, atstāšu šoreiz vietām arī audumu redzamu, lēnām, ar baudu krustiņoju un nedaudz domāju par pārējiem nepabeigtajiem procesiem...









Rudens krāsas manā procesā, būtu pavisam jauki arī šoruden pabeigt un noformēt, vietiņa pie sienas kā reiz brīva, blakus abiem vecākajiem ornamentu darbiem.
Un vēl viens process, kvadrātu jakas garlaicīgākā daļa - piedurknes, nekas nenotiek pēc izdomātā plāna, nu ...ļoooti, ļooooti.... garlaicīga tāda brūna valnīšraksta piedurkne, vēl tikai pirmā... ak, cīnos...
 
 
Un šonedēļ vēl viena jauka atkalredzēšanās ar kādu senāku ornamentu darbiņu, kuru toreiz es kā skatītājs vēroju, uzmundrināju, līdzi jutu... tas ir meitas darbiņš, kādai izstādei, silts prieks to šonedēļ atkal skolā ieraudzīt, ak, manējie jau visi trīs šogad skolnieki!
 
  
Jauku nākamo tik grūto un atbildīgo darba nedēļu!

svētdiena, 2016. gada 28. augusts

Augusta izskaņā

Pavisam jauka izdevusies šī nedēļas nogale, laiska atpūta pie jūras, silts un sekls, pagūt izpeldēties vēl šīs pēdējās siltās dienas no sirds, lai sapņotu par to līdz nākamajai vasarai, un vienlaikus sajusties mazliet skumji patiesībā, jo kalendārā nākamnedēļ pirmais septembris... un tad atmiņā nāk iepriekšējo gadu augusta mēnešu pēdējās jūras dienas, tā ap divdesmitpiekto plus datumu jūrā vienmēr silts ūdens bijis...
 


 
Man ir plāns pabeigt vēl savu tašu šovasar, bet nēsāšanas prieku nāksies atstāt nākamajai vasarai, toties ziemā tā būs kā lielisks istabas aksesuārs... kaut vai  kamoliem, ak.... es sapņotāja.... Pašlaik pēc brīvdienām jau krietni vairāk motīvu savienoti, uz pusēm šo taisnstūri salokot, jau tašas izmēra forma gandrīz, nu vēl mazliet, mazliet pietrūkst...
 

 
 
Kādas lieliskas krāsu kombinācijas!
 
Laisks motīvu savienošanas process, ar adatu aiz cilpiņām tā, lai virspusē skaista pīnīte sanāk, lēnāk un čakarīgi mazliet, bet toties skaisti...
 


 
Savienošanas procesa gaitā pietamborēju vēl pa motīvam un tieši tajās krāsās, kuras pietrūkst harmoniskam krāsu plūdumam, ak, ļoti relaksējošs un iedvesmojošs šis krāsainais process, esmu pat piemeklējusi šim vasaras procesam koši rozā plastmasas kastīti ar vāku, lai ērtāk pārbraucienos, pludmales smiltīs un vējā darboties...
 
 
Un kad esmu beigusi viļņos šūpoties, dodos smilšu kūkas un pilis izrotāt....
 



Laikam šodien vēl ardievas vasarai jāpamāj, rīt būs jau cita diena....
Lai jauka rītdiena!
Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...