svētdiena, 2015. gada 20. septembris

Divdesmitais septembris


 
Līdz pusgarajām zeķēm gan vēl neesmu tikusi, bet doma par tādām kļūst arvien uzmācīgāka, pat nojaušu, ka nevajadzēs speciāli dziju pirkt, jo no katras 100g zeķu dzijas ficītes, kas it kā paredzēta vienam parastam zeķu pārim, paliek krietni daudz pāri. Visas bildē redzamās zeķes apmēram izmērā 39-40, pietiekoši garas (galīgi nav īszeķes), un visām būs kāds pārpalikums ficītē. Mazliet palika arī glaunā dzija no zigzagšalles, bet otrai zilirozā šallei gan izadīju visu ficīti, no pēdējā pavediena sanāca tikai neliels pušķītis pie atsvara koka pērlēm.
 
 
Paspēlējos pagalmā, dzīvžogs prasīt prasījās izdaiļoties.... bet tad sapratu, ka skatītājam nebūs īsti saprotamas šallēm proporcijas, nācies izdaiļoties vien pašai, ha, ha... šodien gan bija silts, vilnas šalles noteikti nebija vajadzīgas. Zigzagšalli saadīju pēdējā rindiņā ar noraukumu aplī kopā, varēšu to nēsājot divreiz ap kaklu aptīt, ļoti parocīgi, jo abas puses šallei vienlīdz smukas. Otrai šallei arī tāda jauka un parocīga forma, ļoti vienkāršs labisks adījums, efektīgas krāsas un tikai viena ficīte dzijas!
 
 
Uz brīvajām zeķu adatām (vienu, ai, pirmo, pāri pabeidzu) jau nākamais zeķu pāris, iesāku adīt agri no rīta, šoruden jau piekto pāri, tagad vakarpusē esmu ieskrējusies tai zeķes daļā aiz papēža. Viena zeķe dienā, pilnīgi normāls zeķu adīšanas ātrums... protams, ka tas iespējams tikai brīvdienā!

 
Jauku nākamo darba nedēļu!

svētdiena, 2015. gada 13. septembris

Sestdiena mežā

 
Izjust laimi no procesa, tam šonedēļ man patiesībā nemaz nevajadzēja daudz, vienu krāsainu zeķu pāri uz adatām, ko nedēļas garumā paspēt uzadīt, vienu saulainu sestdienu, kurā rīta agrumā doties uz mežu, pavadot tur visu brīvdienu un pāris jaunu hobijžurnālu, bez tiem pēdējiem arī varētu iztikt, jo tā kārtīgi nevienu iepētījusi vēl neesmu, zeķu adīšanas ikdienas laimīgie mirkļi šonedēļ guva virsroku. Svētdiena gan pagāja zaptes vārīšanas maratona ritmā, tagad pilns galds ar piepildītām burciņām....
 




 
 
Burvīgs fons zeķu procesam, košas meža krāsas, patiesībā mēs braucām sēnes lasīt, bet sēņu nav, pavisam maz izdevās sameklēt, toties brūkleņu pulka, tajā meža nostūrī mēs laikam bijām pirmie lasītāji, ha, ha ... līdz šim man vienmēr šķitis, ka brūklenes lasīt ir diezgan garlaicīgi, jo ogas mazas, daudz jāstaigā un ilgi jālasa līdz pilnam traukam, bet šogad.... ogas lielas un to tik daudz, mans grozs pildījās ļoti naski. Un zeķi adīju turpceļā un vēlāk atpakaļceļā, zili zaļi dzeltenais pāris tapa gatavs, bet sarkanīgajam esmu tikusi pirmai zeķei līdz purngala noraukumam.
 




 
Dažiem nepavisam nebija ogu lasāmais vai sēņu meklējamais noskaņojums... veču lietas, protams...
 
 
Bērnības atmiņas, apsēsties meža malā un vērot, kā smilgas garumā pārspēj kokus... laimīgie mirkļi...
 

 
Lai jauka apsolītā atvasara!

pirmdiena, 2015. gada 7. septembris

Zeķes, zeķes un vēl mazliet...

 

 
Viens plus viens nu gluži gan nav divi, tas nav pāris, viena zeķe un viena zeķe, kopā divas zeķes, kas nebūs pāris, tās divas, kas uzadījušās nedēļas gaitā, uz adatām jau otrās no katra pāra. Ai, ļoti patīk man tāda paralēlā adīšana, ja negribās neko skaitīt un domāt, tad raiti adu parasto valnīša daļu pa apli vien, kad sanāk krietnāks laiciņš un vēl attiecīgs noskaņojums, izadu papēža daļu, katrai zeķei man pierakstīts uz lapiņas savs aprēķins. Pārsteigta secinu, ka papēdi adīt man jau ir iepaticies, jā, liela nozīme ir pamatiem, ko skolā reiz iemācīja, piemēram, zeķes un cimdus adīt, piegrieztnes zīmēt...  ai, kas tur vēl bija, uzreiz neatceros, bet meita pirms pāris dienām paziņoja, ka šoruden adīšot skolā zeķes, un jautāja, vai es adatas iedošot, nu tās smukās, bambusa vai koka un vai nopirkšot kādu ficīti zeķu dzijas, tādu, kas tieši viņai patiks... šādas sarunas ļoti silda manu sirdi, protams....

 
 
Zeķes no Verenas zeķu žurnāla, valdziņu valdziņā, tieši pēc shēmas... iepatikās tomēr man tās žurnāla shēmas lasīt, kaut gan pirmajā acu uzmetienā īsti nevarēju visu shēmā saprast, bet pēc pirmās žurnāla zeķes uzadīšanas viss ir skaidrs un vienkāršs. Zeķei 60 valdziņi, iesāku adīt ar Nr. 2, vaļīgi diezgan, tik pat labi varēju ņemt Nr. 2,5 un adīt cieši, rezultāts vienalga būtu tas pats. Zeķe smuka, vienīgi nepatīk, ka nav pieguļošā savelkošā mustura, šīs noteikti būs mājas zeķes (dīvānā sēdētājas zeķes) vai arī zeķes, kas citām pa virsu velkamas. Nav pieguļošās sajūtas, nē, zeķe nav arī pa lielu, bet... toties cik košas! Un tik daudz skaistu zeķu vēl žurnālā iedvesmai.


4 labiski, 2 kreiliski valnīša daļā, atkal 60 valdziņi zili strīpainajai zeķei, adatas Nr. 2,5, adu šoreiz diezgan cieši, skaisti pieguļošas zeķītes sanāk, kājās uzvilktas, šķiet, visfotogēniskākās, nu gluži kā agrāk adītie dūraiņi valnīšu rakstā, tur gan kreilisko un labisko attiecība bija 3 pret 3, cimdiem tāds ritms šķita simpātiskāks. Man jau labāk patīk, ja zeķe pieguļ kājai, un to vislabāk nodrošina valnīša raksts vai pīnītes.
 



Labiskās zeķītes (arī 60 kopā valdziņi), šīs zeķu dzijas pavediens jau ficītē šķita smalkāks par citiem, tādēļ šoreiz adatu izmērs apzināti paņemts Nr. 2, adu cieši, mainot divu ficīšu dziju pamīšus, divas kārtas no raibākās fices, divas kārtas no košākās un mazāk raibās fices, sanāk kā tāda smuka puķu dobe, ar zaļumiem pa vidu, pirmā asociācija nezin kādēļ ar rozēm saistās, tādas puķu krāsās manas zeķītes. Pateicoties ciešajam adījumam, būs gana pieguļošas, tieši tādas, kas man patīk. Papēdi gan adīju tikai no vienas ficītes, tajā vietā pavediena maiņa man būtu apgrūtinoša.
Par raibāko fici ir atsevišķs stāsts, vienā bildē var redzēt zem etiķetes patiesās krāsas, toties virsējo fices pavediena tinumu ieraugu tādu pabalējušu, bet mani tik ļoti apbūra šo krāsu salikums, ka nevarēju atstāt to guļam turpmāk veikala plauktā... jā, pārdevēja gan izlikās neko nemanām (fui... tā konkrētā veikala pārdevējai)... bet zeķēs samiksētajā raibumā tāpat neko nevarēs atšķirt.
 
 
 
Šallīte arī pamazām top, interesanti, cik gara tā viena mala sanāks, turpināšu adīt, kamēr ficītē beigsies dzija, aprakstam uzskrēju virsū kādā zeķu blogā, vairs neatceros precīzi, kurā no tiem daudzajiem skaistajiem, kurus pētīju zeķu iedvesmai...  Pieaudzēšanas ritms ļoti vienkāršs, katrā kārtā no katra pirmā un pēdējā valdziņa izada divus, ada tikai labiski, baisi strauji pieaug šalles platums... nē, garums... ai, saputrojos... kurš te platums, kurš te garums...
 


Sestdien iemūžināju košās puķu dobes pie Operas, katru dienu man tām garām jāstaigā, tādēļ jau arī tāda krāsu iedvesma zeķēm. Škiet, esmu mazliet apmaldījusies zeķēs, vēl uz adatām vienas tikko uzmetu, tik košas krāsas pagadījās manu acu priekšā... zeķu rudens pilnā sparā! Vienkrāsainas zeķes gan no manis negaidiet... krājumos vien raibās zeķu dzijas. Interesanti, cik zeķu pārus šoruden uzadīšu? Un cik jūs?
 
Jauku šo lietaino darba nedēļu!

otrdiena, 2015. gada 1. septembris

Sveiciens septembrī!





Vienas ficītes projekti, un tā visa ir zeķu dzija! Zeķu pāri iesākti, viena šalle fināla taisnē, otra iesākta... košas krāsas šajā lietainajā pirmā septembra dienā ir pavisam ok, paskaties uz tām, uzadi katram projektam kādu košu rindiņu un garastāvoklis jau atkal uzlabojies! Kaut gan garastāvoklis šodien tāpat tāds īpašs un pacilāts, man noteikti, skolnieku mammai... par spīti lietum, tradicionālais rīta gājiens uz tirgu pēc ziediem, tad uz skolas svinīgo pasākumu, vēl pēc tam uz grāmatnīcu, rinda! kāds pārsteigums, protams, tad vēl veikalā pēc kūkas.... kā jau kuro gadu pirmajā septembrī... tagad vakarpusē mierīgi varēšu kādu rindiņu arī uzadīt.




Pēdējā augusta dienā neviļus pamodos pavisam agri, pirmdiena, darba nedēļas pirmā diena ... varētu vēl mazliet pagulēt, bet tik fantastisks saullēkts no mana septītā stāva loga bija redzams... kādas krāsas!!! Krāsainā izrāde gan ilga tikai dažas minūtes, tad krāsas strauji kļuva bālākas, tik brīnišķīgs nedēļas sākums!


Un īpašs sveiciens visiem pirmajā skolas dienā!
Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...