svētdiena, 2017. gada 29. janvāris

Ar sajūsmu par zeķu adīšanu

Par zeķēm... un jau atkal par zeķēm! Kamēr pati neadīju zeķes, blogi un ieraksti ar zeķu bildēm nešķita sevišķi interesanti, bet pašlaik esmu aizrāvusies, iekritusi... un labi, ka zeķu adīšanā nevis zeķu dzijas iepirkšanā. Ziemai piestāv vilnas dzija, un zeķe ir tas mazais jaukais adījums, kuru var paņemt līdzi un paadīt praktiski visur, gandrīz visur, kur vien nesalst roku pirksti... Mans adīšanas ātrums pašlaik apmēram viens pāris nedēļā, sāk jau uzkrāties gatavās un vēl nelietotās atvilknē, patiesībā par to prieks, jo beidzot, pēc tik daudz zeķu pāru uzadīšanas pēdējo pāris gadu laikā, būs arī kāda rezervīte (lai nejustos kā kurpnieks bez kurpēm).


Adītās zeķes nēsājam, tās no speciālās 4 kārtīgās zeķu dzijas (75% vilna, 25% poliamīds, 100g apmēram 420 m) adītās esmu mazgājusi gan veļasmašīnā, gan ar rokām, pašlaik vēl nav ne caurumu papēžos, ne apvēlušās, ne sakrāsojušās, viss ir ok, iespējams tādēļ, ka nēsājamo pāru apritē ir daudz. Daži pāri gan ir izstiepušies, tādēļ esmu pašlaik nonākusi pie ideālā mustura, adatu rupjuma un valdziņu skaita. To laikam sauc par pieredzi... un tā atnāk pēc kāda... vismaz divdesmitā uzadītā pāra. Protams, ka padalīšos ar savu pieredzi: tātad, manam kājas izmēram (39), ideālās adītās zeķes (no zeķu dzijas) valdziņu skaits ir 60 (15*4), koka zeķu adatas Nr. 2 (īsākās), musturs valnīšu 4 labiski, 2 kreiliski (bet sākt uz pirmās adatas ar vienu kreilisko, 4 labiski, 2 kreiliski utt.), adīta diezgan gara valnīša daļa. Un man ir iepaticies adīt papēdi, pat tāds kā azarts, līdz ko papēdis izadīts un liekie pacēluma valdziņi noraukti, pārņem sajūta, ka zeķe jau teju gatava.


No vienas veikalā pirktās zeķu dzijas ficītes vienmēr paliek atlikums, otram mana izmēra zeķu pārim gluži nepietiek, bet no divām 100 g ficītēm trīs pāri sanāks noteikti. It kā racionāli, bet vienkārši no fices adot līdzīgu jau kuro pāri, paliek neinteresanti. Zeķu dzijas ficītes vairāku gadu garumā iepirkušās pulka, gan lētākas, gan dārgākas, dažāda rupjuma, groduma, vērpuma, faktūras, gan krāsainas ar garāku krāsu soli, gan pavisam sīki raibas, dažas arī vienkrāsainas. Iepriekš gan domāju, ka zeķu dzija ir vienkārši zeķu dzija... nesalīdzināju un tādēļ nemanīju atšķirību starp viena un tā paša sastāva zeķu dzijām. Bet atšķirība ir, jo vairāk dažādu ficīšu blakus, jo labāk var redzēt, kurš pavediens ar kuru sader. Un atkal parevidējot krājumus, secinu, ka jānopērk vēl kāda dzelteno toņu ficīte, vai vienkārši kaut kas dzeltens (gan siltāks, gan aukstāks tonis). Zeķu dziju ar dzeltenās krāsas vairāku toņu kombināciju pēdējā laikā savā ceļā sastopu maz.

Un vēl varu atzīties, ka dažas nogurušās (senāk adītās un krietni nēsātās) šalles arī ir pārvērtušās dzijas kamolīšos un visticamāk tiks ieadītas kādā zeķu pārī. Un atkal padalīšos ar savu pieredzi, izārdīšanai nolemto lietu izmazgāju, izžāvēju un tikai tad izārdu. Un tad šo izārdīto dziju vidēji stingri uztinu ne pārāk biezā slānī uz dēlīša (vai plastmasas kastes vāka) un lieku uz vāroša katla, kurā burbuļo ūdens, tvaicēties, tā, lai tinums kļūst mitrs, stipri mitrs. Pēc tam kārtīgi jāizžūst, parasti tā noteikti ir diennakts, un tad ar kamolā tinēju iztvaicēto dziju satinu smukos un mīkstos kamolīšos, dzija izskatās kā jauna, tiešām! Ideāla metode. Tikko gan iedomājos, varbūt var uztīto dziju vienkārši ar ūdens izsmidzinātāju samitrināt, un tad izžuvusi, tā būs taisna un smuka? Neesmu gan tā mēģinājusi.
 
 
Iedvesmojoties no dažādām googlē atrodamām strīpainītēm, man uztapa savējās.
 
 
Un vēl vienas tūlīt...  nākamās strīpainītes. Šīm speciāli piedomāju pie krāsu salikuma strīpās (4 kārtas no vienas fices, tad 4 kārtas no otras fices), lai dzeltenzaļie sakrīt pamīšus ar dzeltenajiem no abām ficēm, lai rozīgie saliekas blakus tumšāk rozīgajiem. Vienai zeķei sanāca ideāli, otrai gan ne tik ļoti. Man ļoti patīk šīs, izskatās, ka būs manējās.

 
Uzdūros Ravelry zeķes bezmaksas aprakstam (Goldener Oktober) un man tagad ir sava variācija. Atšķiras no oriģināla zeķes vidus daļa un papēdis, un krāsas, protams. Iesāku adīt sākumā vienkārši no vienas krāsainās zeķu dzijas fices, paadīju krietnu gabaliņu, gandrīz līdz papēdim, bet tomēr nepatika, ficē tomēr krāsojums izskatījās labāks, man gribējās vēl košāku. Un atkal nāk palīgā sarkanā fice. Esmu sajūsmā par šo konkrēto sarkano fici, nopirku reiz no atlaižu groza vienīgo palikušo, bez domas par pielietojumu, varbūt kādu košu bumbuli Ziemassvētku rotājumiem uztaisīšu..., mazliet virs diviem eur maksāja, tagad ieadu koši sarkanās strīpas jau trešajam zeķu pārim, un ficē paliks vēl kādiem trīs... super! Ar košo sarkano (šīm katra piektā kārta) zeķe atdzīvojas!



Un ne jau man vienmēr tik skaisti, jauki, labi viss sanāk, un ja nesanāk, tā arī ir pieredze, nākošo reizi tā nedarīšu, bet darīšu savādāk, un zināšu pat kā darīt... Safanojos par instagram atrodamajām zeķēm iekš #pixelrisesocks , konkrētam modelim maksas apraksts Ravelry. Gribu, vajag, vismaz variāciju par šo tēmu. Papētīju fotogrāfijas, princips skaidrs, pamēģināšu... sameklēju dzijas ficīšu atlikumus un pamēģināju... ieguvu pieredzi - nepieciešams lielāks valdziņu skaits zeķei kā parasti, jo adījums ar pārstaipiem sarūk, adīšanas gaitā nemanot pazaudēju vienu valdziņu, noskrēja no adatas, pamanīju krietni vēlāk, par vēlu, lai smuki uzlasītu. Un sapratu pašu galveno lietu, negribu tomēr es tās zeķes, pārstaipi ļoti sabiezina, dzīvoklī man ar tādām būs karsti, bet zābakos tik biezas neievilkšu. Smukas gan, bet ne priekš manis, šoreiz uzadīto izārdīšu.
 
 
Un vēl pētu iekš instagram #sockblank, cik interesanti! Iegādāties kādu attur cena, pagaidām... bet krāsot pašai, tas nudien nav priekš manis, vismaz pagaidām...

Un man ir "palīgs" zeķu adīšanā, atliek vien atstāt vienu pašu istabā, ne gluži blakus adīklim, vienalga pārsteigums garantēts. Un šī pāra otras zeķes adīšana man aizņēma dubulti ilgu laiku, jo nav jau vienkārši izdabūt pavedienu no tik samudžinātas ficītes... labā lieta, nesagrauza!


Ceru, ka iedvesmoju... kādam košam zeķu pārim. Lai jauka nākamā nedēļa!

sestdiena, 2017. gada 14. janvāris

Par vēlmēm un iespējām


Stāsts par to, kā es žakardu gribēju adīt... Gada nogalē nopirku jauno Verena 6/16 (Decembris 2016), krievu valodā. Ar sajūsmu par atvērumu, veltītu eksperimentiem ar žakarda rakstiem, un ne mazāku sajūsmu par dažiem žurnāla modeļiem. Īpašu uzmanību piesaistīja apaļšalle Modelis Nr.24, praktiski dēļ tās arī uzreiz nopirku žurnālu, vēlāk izpētot tehnisko shēmu un aprakstu, redzu, ka nekā super sarežģīta nav, jāsameklē vien zeķu dzijas kastē piemērotākās savas krāsas un uz priekšu.
 
 
Un tad protams sākās interesantākais - pirmkārt, pārāk maz svētku brīvdienu gada nogalē, lai dienasgaismā lēnām saskaņotu visus toņus un vēl iesāktu adīt, nākamais klupšanas akmens - kādas krāsas? pie kā es valkāšu gatavu šalli? izskatās, ka virs apģērba būs valkājama... un aukstākā laikā... man nav nekā uzreiz piemērota, lai saskaņotu... it kā atlaižu laiks, varētu pēc svētkiem ko jaunu sev nopirkt, bet doma par iespējamo šopingu, burzmu veikalos, vēl bez konkrēta mērķa pirkumam, tas uzdzen izmisumu un nebūt nerada pozitīvas emocijas... un tad rūpīgāk paanalizēju žurnāla fotogrāfiju, cik praktiska būtu šāda šalle? Žurnāla fotogrāfijā tā ir kā skaists un adītāju iedvesmojošs aksesuārs, un vēl saskaņotās krāsās ar virsjaku. Bet man kakls salst, vējā vienmēr salst, saka mans praktiskais es... ja satīšu cieši ap kaklu, tad jau nebūs vairs redzami skaistie raksti... tā arī pagāja pārdomās īsās brīvdienas... bet kaut ko krāsainu un tieši adāmu gan ļoti gribējās... un iesāku zeķes, strīpainas - drosmīgā, optimistiskā krāsu salikumā, izvēloties divu senāk pirktu zeķu dziju ficīšu atlikumus. Un tā nu atkal esmu iesprūdusi zeķēs, jau pašā gada sākumā... un cīnos ar iesnām, tādām pamatīgām, un pašlaik vairs neko sarežģītāku, kā zeķes brīvbrīdī, paadīt nespēju. Tāda kā pauze pasapņošanai... ceru, ka pirms kāda lielāka projekta. Un šodien īsta ziemas pasaka ārā, manam mīlulītim Bīno nevajag ne zeķes, ne šalli, bet gan garo pastaigu uz mežu!


Lai jaukas ziemīgās brīvdienas!

svētdiena, 2017. gada 1. janvāris

Laimīgu Jauno gadu!

Vienmēr jau ir vēlme, lai nākamais gads būtu labāks, vai vismaz ne sliktāks par aizvadīto, būtu jau jauki visus dzīves galvenos notikumus laicīgi saplānot un skaisti dzīvot pēc šī plāna, bet tā nenotiek, tādēļ manā plānotājā vairs ir vien tādas atzīmes, kā obligātās ierašanās valsts iestādēs, ārstu vizītes (par pieraksta ātru iespējamību bērniem pie ārsta speciālista vairs nebrīnos, bet vienkārši bez emocijām atzīmēju kalendārā reģistratūras nosaukto tālo datumu), daži neregulāro rēķinu maksājumu termiņi... un tas arī viss, ar skolas dzīvi saistītās lietas tagad moderni e-klasē... vai vecāku grupās sociālajos tīklos. Par iedvesmu - to arī nevar ieplānot un prieku arī nē, tie ir jāpiedzīvo! Un skaistas dzijas pirkumus arī grūti saplānot, lai kā cenšos retāk uz dzijas veikaliem doties, vienmēr sanāk neplānoti kaut ko skaistu nopirkt. Iedvesmas man šogad netrūka, īpaši čakli esmu rosījusies pavasara un vasaras periodā, bet rudens pusē korekcijas manā rokdarbu dzīvē ievieš mans mīlulītis Bīno (beaglebino), pašlaik mūsu bīglu puikam jau deviņi mēneši ar astīti un pārdzīvots pirmais gadumijas salūts aiz loga. Un tieši pēdējos mēnešus, vairāk esot tiešsaistē Instagram kontā nevis blogerī, rodas kārdinājums palikt tur un komunicēt, it kā šķiet ērtāks veids, mazāk laika prasošs, jaunumus ērtāk telefonā aplūkot... esmu pārdomās... kaut gan bloga statistika šogad krietni pieaugusi, tātad iedvesmoju... un par to prieks, un gandarījums par jaukajiem komentāriem blogā, paldies!!! Pati arī pameklēju šad tad kādu bloga vecāku ierakstu, lai apskatītos tamboradatas izmēru, vai valdziņu skaitu, vai dzijas metrāžu, vai saiti uz oriģinālo dizainu. Blogs - tāda kā lieliska piezīmju kladīte ar bildēm, rokdarbu dienasgrāmata...

Visgrandiozākais rokdarbu projekts 2016 noteikti bija tamborētais sedziņu aizkars. Gada pēdējā dienā paspēju to pielikt pie loga, citādi gan kā bija iecerēts, izpalika platās lentes, atmetu arī domu par stiprinājumu ar tamborēto joslu, arī sānu aizkaru tumši zilā krāsa izvēlēta nejauši, bet saderīga ar pašu aizkaru un istabas aksesuāriem.



 

Vislielākais gada projekts izmēra ziņā, viskrāsainākais, visinteresantākais procesā, vis...vis... esmu sajūsmā par šo tamborprojektu. Kaut gan sākums bija bēdīgs, iesāku iecerēto aizkaru tamborēt no smalkajiem īrisa diedziņiem, bet... viss iesāktais skaistums un arī visi kamolīši aizbrauca miskastes mašīnā uz izgāztuvi, skumji... noteikti palēnām sapirkšu atkal pa kamolītim vien, dažādus saskanīgus tambordiedziņus un taps reiz aizkars smalkāks... Šis ir diezgan pasmags (dēļ materiāla), bet tā kā aizņem tikai loga augšdaļu, tad smagums dikti neizstiepj tamborētos apļus. Kopējais izmērs vidēji apmēram 3.00 m * 1.00 m, motīvu skaits mazliet virs 100. Ļoti jauka un iedvesmojoša sajūta šodien, šī gada pirmajā dienā, ik pa laikam pieķeru sevi skatāmies tamborējuma virzienā un smaidām.


Vēl viens tik pat košs 2016 tamborprojekts, materiāls gan šoreiz kokvilna, pie tam tamborēju blīvi, darba izmērs nesalīdzināmi mazāks par iepriekšējo projektu. Iedvesmas impulsā no Verenas žurnāla sāku tamborēt ziedu tašu, superīgas procesa sajūtas, krāsu spēles mežā un pie jūras, vasara, saule... bet nepabeidzu, augusta pēdējā nedēļa pienāca strauji, skola, trīs skolnieki, viens no tiem pirmsklasnieks... pietrūka man brīvā laika pāris nedēļas līdz galarezultātam un tā kā vēl vasaras beigas... taša iecerēta vasarai, līdz nākamajai laika gana... tagad tumšajā laikā pacilāju, papriecājos un ielieku atpakaļ skapī. Iešujamo diedziņu jūra...


2016 lielākais adītais projekts - divpadsmit kvadrātu jaka, lieliska, silta, pamanāma, nēsāta visu silto rudens laiku, process bija aizraujošs, mazliet ilgāks, nekā sākotnēji iecerēts, jo rievotajā rakstā adījās krietni lēnāk kā parasti, bet toties adījums saturīgāks un jaka siltāka... un šis bija ērtākais no visiem procesiem, līdzi ņemts visur - somā, kvadrāts pēc kvadrāta, kamolītis pēc kamolīša... līdz brūni garlaicīgajām piedurknēm... tās gan krietni pabojāja procesa prieku, bet arī šādi mazāk patīkami fona darbiņi ir jāpaveic. Gatavās jakas bildes pie šī gada 18. septembra ieraksta

 
Un vēl viens 2016 adītais projekts - ne mazāk aizraujošs process, ļoti interesanta piegrieztne, minimālas sašujamās vīles, un vēl pa diagonāli, lieliska dzija, adīju un nezināju, kāds tad īsti sanāks galarezultāts, patiesībā pat riskēju ar neizdošanos... bet izdevās, un kā vēl izdevās! Skaists pavasara džempītis! Krāsās lieliski pieskaņojas manai garderobei.
 

Mazdarbiņi, krāsaini nelielie projekti 2016, zeķes vairāki pāri (šķiet, ka astoņi līdz gada beigām pabeigti), kidmohēras lakats saulrieta krāsās (ļoti silts, mīksts un tik patīkams ikdienas lietošanā), bieza šalle, kurai veiksmīgi izmantoju agrāk nopirktas dzijas ficītes, trīs cepures ar pompom (kāpēc trīs? jo patīk un piestāv, jo trīs pompom, jo viegli kombinēt ar apģērbu un aksesuāriem, jo pati adīju un sev, jo ātri uzadīt, jo bija dzija krājumos... ). Šogad ir pabeigta arī tamborēto kvadrātu šalle no kidmohēras, pēdējā no tamborētajām, galarezultāta fotosesijai ir nepieciešama saulaina diena... un tās nēsāšanas process arī visticamāk būs tuvāk pavasarim, pašlaik ziemā nepieciešamas šīs, siltākās lietas. Pirmais Jaunā gada brīvdienu darbiņš - parevidēt iesākto un nepabeigto procesu kastes, lai rodas iedvesma kādu procesu pabeigt vai tieši otrādi, saprast, ka vairs negribu pabeigt.
 
Rokdarbu gads 2016 - krāsains, košs! Un man būtu grūti darboties ar kaut ko vienkrāsainu, nesaku gan, ka neiespējami, bet es izvēlos krāsas! Lai krāsains un iedvesmas pilns nākamais 2017. gads! Lai viss izdodas! Laimīgu Jauno gadu! 
 
Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...