Sākums 01.04.2013., iesāku saulespuķi krustiņot ar milzu azartu un lidojuma sajūtu zem kājām, kas togad turpinās visu pirmo aprīļa mēnesi, bet laiks kļūst karstāks un paralēli krustiņošanai togad top arī vēl citi tik pat aizraujoši projekti, un pamazām lielais auduma rullis aizvien retāk tiek atritināts šūšanai. Sākotnējā apņemšanās, aizrautīgi krustiņojot tikt ar šo milzu puķi pie finiša gados trijos apmēram, ir cietusi sakāvi. Dzīve ir ieviesusi savas korekcijas manā fantāzijas lidojumā. Vairs precīzi neatceros, bet šķiet kāds krietns pusgads šim procesam ir pagājis bez neviena krustiņa.
Un tad par lielu laimi atsākas krustduriens.lv projekts Otrā Elpa 2014 (06.01.2014. - 31.03.2014.). Šī projekta laikā savu iespēju robežās krustiņoju jo čakli, vidēji mazliet virs 3000 krustiņiem nedēļā, ja paanalizē kopsakarībā ar visu izšujamo krustiņu kopskaitu (600*600), tad vienas nedēļas šuvums ir tuvu apmēram vienai simtdaļai no visiem nepieciešamajiem krustiņiem. Regulāras atskaites forumā un arī šeit blogā. Protams, ka nenododos tikai un vienīgi krustiņošanas priekam, paralēli tamborēju raibo sešstūru segu, kas joprojām vēl procesā un gaida savu iedvesmas vilni. Projekta gaitā izdodas sakrustiņot apmēram 40 000 krustiņu, precīzi vairs neatceros skaitu un sameklēt foruma vecajās ziņās man kaut kā neizdodas.
Ak, vai, paliek siltāks, vairs vakaros nav vēlmes sēdēt četrās sienās un krustiņot, arī projekta posms beidzas, klāt vasara, atvaļinājums (teorētiski varētu tik krustiņot un krustiņot), bet es esmu par prieku, man procesā noteikti jāgūst prieks, vasarā esmu uz tamborviļņa, tādēļ auduma rullis atkal tiek iesliets istabas stūrī, lai gaidītu nākamo krustiņošanas prieka vilni.
Tik pat kā atkal uz skolu, pēc vasaras brīvdienām rudenī atsākas Otrās Elpas nākamais rudens posms (08.09.2014. - 30.11.2014.). Šo 12 nedēļu garumā krustiņoju vidēji mazliet virs 2000 krustiņu nedēļā, visu šo nedēļu kopsummā mana saulespuķe iegūst apmēram 23 000 krustiņu. Otrās Elpas rudens posma pēdējā atskaite sakrīt ar mūsu krustduriens.lv kopā sanākšanas datumu, rūpīgi iesaiņojusi savu auduma rulli, vedu savu procesa lieldarbu atrādīt klātienē (30.11.2014.).
Secinājumi vairāki, patiesībā vislabprātāk krustiņus man patīk šūt pavasarī, kamēr vēl nav pārāk karsts un, protams, ka to darīt man patīk dienasgaismā, gaišie darbdienu vakari un it sevišķi agrie gaišie brīvdienu rīti ir manējie. Paralēli krustiņošanai top arī vairāki adāmprojekti, bet Otrās Elpas projekts lieliski disciplinē, vienmēr jātrod laiks arī krustiņošanai, pie tam jāprot saprātīgi saplānot savu brīvo laiku, kas pieder ne tikai man un hobijiem. Pieķeru sevi vēl pie viena novērojuma, salīdzinoši maz laika pavadu pie tv, pilnīgi labprātīgi, jo tv un krustiņu skaitīšana nav savienojamas lietas, bet ar adāmo vai tambori rokās gan var lieliski aizmirsties laikā un nereti aizskatīties tv līdz pusnaktij.
Un zelta atziņa: katru dienu padarot kādu mazumiņu, var paveikt lielas lietas.
Saliku vienu kolāžas bildīti ar atskaitēm šo gandrīz divu procesa gadu garumā, vairs neuzdrošinos prognozēt gala iznākuma termiņu, labāk papriecāšos par bildi, kas lēnām veidojas uz auduma, iespējams, ka gandrīz trešdaļa no galarezultāta ir sakrustiņota. Pašlaik krustiņoju puķes raibajā vidus daļā, un man nemaz nav garlaicīgi, vienīgi krustiņošanas temps tajā raibumā ir krietni lēnāks. Šodien iesāku arī mazliet no debesīm, izmantojot diegu krāsu paleti, pārveidoto shēmu un nedaudz apdomājot kopainu, tiku skaidrībā par zilajiem toņiem. Tagad tik vēl līdz veikalam jāieplāno viens gājiens, jo daži populārākie zilie ir beigušies. Lielajiem krustiņošanas projektiem piemīt īpašs šarms, gan process ir aizraujošs, brīžiem pat šķiet bezgalīgs, gan rezultāts ir sirdi ļoti sildošs, jūtos lieliski, ikdienā starp savām saulespuķēm dzīvojot, ļoti saulaini, gluži kā vasara visa gada garumā.
No šodienas izsmeļoši jautrajām sarunām ar bērniem: meita jautā pēc mulinē diedziņiem, lai varētu iesākt mezglot trešo no rokassprādzēm mājturības stundai, mammu, iedod man slimnīcas krāsu! Kādu, kādu, krāsu? Es uzreiz nesaprotu, bet izrādās, ka slimnīcas krāsa (ārstu apģērbs un sejas maskas) ir 958 (es gan teiktu, ka jūras zaļs), lūk, tā!
Bet mans piecgadnieks, kādu laiciņu vērīgi skatījies manu ņemšanos ar zilajiem diedziņiem, jautā, ko tu tur šuj? Atbildu: debesis fonā saulespuķei, bet kāpēc zilas? Debesis taču ir zilas, es saku. Nē, šodien baltas, atbild mans gudrinieks (ārā pa logu redzu, ka snieg...).
Tagad tieši laikā ir iekārtot krājkasīti (attēlā tukšā metāla konfekšu kārbiņa), reiz jau esmu krājkasītes variantu izmēģinājusi un par labu esam atzinusi. Tuvojoties pavasarim, ir veselīgi laupīt sev rīta bulciņas (kūciņas) priekus un neiztērēto naudiņu vakarā iemest krājkasītē, vai arī kādreiz liekas kafijas krūzītes neiztukšošana arī nesīs savu artavu, piemēram, ja katru dienu vidēji atlikt kaut vai 30 centus, tad šī gada beigās no krājkasītes varēs izņemt apmēram 100 eur, kas būs jau apmēram puse no šī lieldarba galanoformēšanas izdevumiem (ierāmēšana). Tik vienkārši patiesībā..., bet iedomājieties, ierodos es laimīga apmēram pēc gada, nē drīzāk diviem, Lāčplēša ielā ar krājkasi (piemēram, tradicionālo krājkases cūku padusē) un tapetes gabalā ietītu gatavo rulli.... tas joks, protams!!!
Šonedēļ manai saulespuķei izdevās iekrustiņot kārtējo apmēram vienu simtdaļu.
Jauku nākamo darba nedēļu! Ar smaidu pie krustiņiem!
