No zilā pie sarkanā

 

No zilā pie sarkanā, dievinu šo abu krāsu kombināciju. Neviļus atcerējos, ka reiz skolas gados saņēmu no darbmācības skolotājas aizrādījumu, ka manas izvēlētās krāsas - zilais, sarkanais plus zaļais kopā nesaderot, nu ja, tas gan bija tajos tālajos padomju laikos... kaut gan atmiņā man palikušas tieši šīs krāsas, kas ļoti līdzīgas šajā Noro kamolītī esošajām. Es toreiz spītīgi paliku pie savas izvēles un attiecīgi zemākas atzīmes, bet nākamajiem darbiem jau izvēlējos pareizās krāsas. Tas bija toreiz, bet šodien neprātīgi priecājos par sava lakata procesu, sarkanais mani patiesi uzlādē. Mani ļoti apmierina esošā nepabeigto procesu situācija, no rīta pat nebija jādomā, kuru rokdarbu projektu turpināt, rokas pašas paņēma košo lakatu, tieši tāpat nav ilgi jādomā, kā pavadīt dažas pavisam brīvas saulainas stundas, protams, prom uz jūru!

 

 

Kaitbordistu, šķiet, brīžiem pludmalē vairāk kā atpūtnieku parasto, jo lielākoties visi kāpās ķer sauli, protams, mēs arī. Jūrā ūdens noteikti bija siltāks par gaisu ārā, vējš pamatīgi paplosīja manu adāmo, kaut sēdēt uz soliņa pie pašas ūdens malas, kur ik pa laikam silts vilnis slapina manas kājas un pār galvu pārlido kaitborda pūķis, ir tik aizzzrauuuujoooši.....

 

 

Lai jauka rītdiena!