Strīpainīte (sākums)

Instagram ir viltīgs tīkls, un tur viss notiek ātri... viegli var zaudēt realitāti tik apjomīgā bilžu informācijas jūklī. Vai arī nē, var vienkārši maksimāli un mērķtiecīgi sasmelties iedvesmu (savākt iepatikušos bilžu kolekciju) un sākt adīt vienu foršu strīpainu šalli. Ļoti neiedziļinoties tajā, kurš izdomāja vai kurš pirmais tādu sāka adīt, autores profils, šķiet, ir šis @vyazhu_teplo
Un strīpains ir strīpains, ko tur daudz domāt, jāņem krāsaina dzija un kārtīgi jāsastrīpo!

Ideja no instagram publicētajām bildēm:

 #дундагамоймикрокосмос #шарфоплед #полосатыйшарф #самыйлучшийшарф 

Mana krāsu iedvesma - rudens visapkārt. Dievinu zilā, dzeltenā un oranžā krāsu salikumu. Šoreiz pat neapzināti salasīju no izmazgātas dzijas kastes šos kamolīšus, noteikti gribēju ko zilu, lai saskaņotu šalli ar savu pamatgarderobi, un ļāvos dzeltenajam, kura nemaz tik daudz manā skapī nav, turpat jau oranžais un brūnganais...

Adāmadatas šoreiz Nr.4, izvēlējos speciāli resnākas, lai adījums papildus vēl mīkstāks. Mans labiskais negriežas, laikam adu savādāk... ar lielu... mīlestību... 

Kamolos tinamā brīvdiena, ideāli, ja to var darīt ārā, pļavā, bet tagad jau auksts, nokavēju... nācās rūpīgi vākt visu lieko aiz sevis pašai. Lai šoreiz ir arī kāda ne tik smuka procesa bilde, pieļauju, ka manu blogu lasa ne tikai pieredzējušas rokdarbnieces. Un šī noteikti nav antireklāma Pāces vilnai,  man ļoti patīk ar šo dabīgo vilnas dziju darboties. Gatavie rokdarbi no šīs dzijas ir vissiltākie!!! Un pat neatzīšos, cik kg šīs krāsainās dzijas man ir sakrājies dārgumu kastēs... esmu vāja attiecībās ar šo smuko dziju.

Pat visi siena smalkumi ir nokrāsojušies, raiba jo raiba gružu kaudzīte, vispār jau pa smuko! Un šeit tad arī ir uzskatāmā atbilde, kāpēc pirms rokdarbošanās šī dzija ir jāmazgā... daudzos jo daudzos ūdeņos (ui, kas tik tur nenāk ārā, tāda šmucīga mazgāšana), fice liela un žūst pāris dienas, tinot rūpīgi jāizknibina visi tie ieķērušies krikumi, kas paši procesā neizbirst... Bet pēc tam ir tik milzīgs prieks darboties! Pavediens ir kļuvis mīksts un pat viegli smaržo... pēc matu līdzekļa, un satīto kamolu kaudzīte... ir tik iedvesmojoša, kārdinoša, aicinoša... Izmazgātos smukos kamolus glabāju lielā plastmasas kastē ar vāku, šādi drošība no kodēm garantēta. Šī dzija ir garšīga, fakts, it kā jau redzamu kožu dzīvoklī nav, bet bija man aizmirsušies pāris kamoli pītā grozā ar vāku, skapja augšpusē... nostāvēja dažus gadus nekustināti... nav jau gan uzreiz viss un pagalam, bet pavediens šur tur ir kā sagraizīts ar šķērēm... izlietošu, protams, bet secinājumus izdarīju. Visa mana bagātība glabājas slēgtās plastmasas kastēs. Savukārt segas, jakas, džempīši vienkārši plauktā - tie jau tiek regulāri lietoti, izpurināti, mazgāti... Atceros, kā mūsmājās glabāja vilnas dziju, toreiz tālajā padomju un deficīta laikā, kolīdz bija iemainīta aitu vilna pret dziju, daudz dzijas, tad nemazgātās ficītes salika plastmasas maisos, tur sadrupināja lērumu ar papirosiem (bija tādas cigaretes bez filtra, folklorizējies pretkožu līdzeklis) un maisus vienkārši stingri aizsēja. Un tikai pirms lietošanas dziju mazgāja un tina kamolos. 

Pačukstēšu, ka pašlaik strīpainajai šallei vēl krietns gabals uzadījies, papildus lapu brūnganais pie jau izmantotajām krāsām ir piezadzies, un pa kādai tumši sarkanbrūnai nokritušai kļavlapai arī... un tā ir taisnība, ka šo košo strīpaini var kādu metru nedēļā uzadīt... ja ada ar rokām un tikai vakaros. Lasīju bilžu komentāros, ka ar mašīnu adot, šādu platu šalli pa stundu varot dabūt gatavu. Katram savs, bet rezultāts gan būs košs un ļoti, ļoti silts! Turpinājums sekos...

Lai jauka rītdiena!