Sapņot, radīt, adīt un mazliet krustiņot

Domu lidojums, šķirstu žurnālus un sapņoju, patiesībā daudz iesāktu un nepabeigtu darbu, bet sirds skrien uz citu pusi, gribu vēl pafantazēt, iesākt kaut ko jaunu, tik satraucoša sajūta, pilnīgs pavasaris galvā!

Pārskatīju arī savus izšujamo audumu krājumus, iekšējā nemiera dzīta, atradu meklēto, mazliet gabals par mazu tomēr, tātad jādomā, kā to pielāgot domas lidojumam. Negribu iet uz veikalu, ja skapī labumu tik daudz. Nedod man mieru viena agrāk pārveidota fotogrāfija, bet fails pazudis, nevaru savā haosā atrast. Ņemu šķēres un griežu lieko nost, vēlāk lapas salīmēju, bet tikmēr darboties prieks zūd, mugura sāp un domas kā sapinušās. Nē, šī diena nebūs kaut kā jauna sākums.

Esmu atgriezusies uz zemes, izvelku no lielās kastes rūpīgi noliktās diedziņu kastītes, atrodu ietīto auduma rulli un ar baudu iekrustiņoju kādus desmit pavedienus vēl nepabeigtajā krustiņdarbā. Marta rokdarbu pulciņā skolā bija mācījusies apgleznot zīdu, pārsteidzoši līdzīga krāsu izvēle manējai, ar prieku novietoju viņas darbiņu līdzās.

Vēlme krustiņot atgriežas, bet sadzīve atkal ierauj savā virpulī, vienam vajag maizi ar desu, citam matu laku un jaunu zobu pastu... utt. līdz virtuvē nejauši uzkāpju kādai stikla lauskai, ā..., tagad patiešām esmu pamodusies. Un lecot uz vienas kājas, lēnām savus iesāktos un vēl neiesāktos rokdarbus pārvietoju uz drošu vietu- skapi, rīt būs atkal jauna diena, brīvdiena.

Lai jauka rītdiena!

P.S. Šodien arī izmazgāju savus vēl nenoformētos gatavos krustiņdarbus, gribu beidzot aiznest ierāmēt. Bet iedvesma atnāca nemanot, redzot šo skaisto rāmīšu sienu Brāļu Kaudzīšu muzejā "Kalna Kaibēni", nevaru neparādīt šīs šonedēļ tapušās bildītes. Nepakautrējos vienu rāmīti aptaustīt, tas nav no koka, vēlāk saņēmu atbildi no gida, tā esot papīra masa, ielieta veidnēs. Stāsts bija garāks, bet es šoreiz tikai par rāmīšiem. Cik skaisti rāmīši!