Divdesmitais septembris

 

Līdz pusgarajām zeķēm gan vēl neesmu tikusi, bet doma par tādām kļūst arvien uzmācīgāka, pat nojaušu, ka nevajadzēs speciāli dziju pirkt, jo no katras 100g zeķu dzijas ficītes, kas it kā paredzēta vienam parastam zeķu pārim, paliek krietni daudz pāri. Visas bildē redzamās zeķes apmēram izmērā 39-40, pietiekoši garas (galīgi nav īszeķes), un visām būs kāds pārpalikums ficītē. Mazliet palika arī glaunā dzija no zigzagšalles, bet otrai zilirozā šallei gan izadīju visu ficīti, no pēdējā pavediena sanāca tikai neliels pušķītis pie atsvara koka pērlēm.

 

 

Paspēlējos pagalmā, dzīvžogs prasīt prasījās izdaiļoties.... bet tad sapratu, ka skatītājam nebūs īsti saprotamas šallēm proporcijas, nācies izdaiļoties vien pašai, ha, ha... šodien gan bija silts, vilnas šalles noteikti nebija vajadzīgas. Zigzagšalli saadīju pēdējā rindiņā ar noraukumu aplī kopā, varēšu to nēsājot divreiz ap kaklu aptīt, ļoti parocīgi, jo abas puses šallei vienlīdz smukas. Otrai šallei arī tāda jauka un parocīga forma, ļoti vienkāršs labisks adījums, efektīgas krāsas un tikai viena ficīte dzijas!

 

 

Uz brīvajām zeķu adatām (vienu, ai, pirmo, pāri pabeidzu) jau nākamais zeķu pāris, iesāku adīt agri no rīta, šoruden jau piekto pāri, tagad vakarpusē esmu ieskrējusies tai zeķes daļā aiz papēža. Viena zeķe dienā, pilnīgi normāls zeķu adīšanas ātrums... protams, ka tas iespējams tikai brīvdienā!

 

Jauku nākamo darba nedēļu!

Sestdiena mežā

 

Izjust laimi no procesa, tam šonedēļ man patiesībā nemaz nevajadzēja daudz, vienu krāsainu zeķu pāri uz adatām, ko nedēļas garumā paspēt uzadīt, vienu saulainu sestdienu, kurā rīta agrumā doties uz mežu, pavadot tur visu brīvdienu un pāris jaunu hobijžurnālu, bez tiem pēdējiem arī varētu iztikt, jo tā kārtīgi nevienu iepētījusi vēl neesmu, zeķu adīšanas ikdienas laimīgie mirkļi šonedēļ guva virsroku. Svētdiena gan pagāja zaptes vārīšanas maratona ritmā, tagad pilns galds ar piepildītām burciņām....

 

 

 

Burvīgs fons zeķu procesam, košas meža krāsas, patiesībā mēs braucām sēnes lasīt, bet sēņu nav, pavisam maz izdevās sameklēt, toties brūkleņu pulka, tajā meža nostūrī mēs laikam bijām pirmie lasītāji, ha, ha ... līdz šim man vienmēr šķitis, ka brūklenes lasīt ir diezgan garlaicīgi, jo ogas mazas, daudz jāstaigā un ilgi jālasa līdz pilnam traukam, bet šogad.... ogas lielas un to tik daudz, mans grozs pildījās ļoti naski. Un zeķi adīju turpceļā un vēlāk atpakaļceļā, zili zaļi dzeltenais pāris tapa gatavs, bet sarkanīgajam esmu tikusi pirmai zeķei līdz purngala noraukumam.

 

 

Dažiem nepavisam nebija ogu lasāmais vai sēņu meklējamais noskaņojums... veču lietas, protams...

 

 

Bērnības atmiņas, apsēsties meža malā un vērot, kā smilgas garumā pārspēj kokus... laimīgie mirkļi...

 

 

Lai jauka apsolītā atvasara!

Zeķes, zeķes un vēl mazliet...

 

 

Viens plus viens nu gluži gan nav divi, tas nav pāris, viena zeķe un viena zeķe, kopā divas zeķes, kas nebūs pāris, tās divas, kas uzadījušās nedēļas gaitā, uz adatām jau otrās no katra pāra. Ai, ļoti patīk man tāda paralēlā adīšana, ja negribās neko skaitīt un domāt, tad raiti adu parasto valnīša daļu pa apli vien, kad sanāk krietnāks laiciņš un vēl attiecīgs noskaņojums, izadu papēža daļu, katrai zeķei man pierakstīts uz lapiņas savs aprēķins. Pārsteigta secinu, ka papēdi adīt man jau ir iepaticies, jā, liela nozīme ir pamatiem, ko skolā reiz iemācīja, piemēram, zeķes un cimdus adīt, piegrieztnes zīmēt...  ai, kas tur vēl bija, uzreiz neatceros, bet meita pirms pāris dienām paziņoja, ka šoruden adīšot skolā zeķes, un jautāja, vai es adatas iedošot, nu tās smukās, bambusa vai koka un vai nopirkšot kādu ficīti zeķu dzijas, tādu, kas tieši viņai patiks... šādas sarunas ļoti silda manu sirdi, protams....

 

 

Zeķes no Verenas zeķu žurnāla, valdziņu valdziņā, tieši pēc shēmas... iepatikās tomēr man tās žurnāla shēmas lasīt, kaut gan pirmajā acu uzmetienā īsti nevarēju visu shēmā saprast, bet pēc pirmās žurnāla zeķes uzadīšanas viss ir skaidrs un vienkāršs. Zeķei 60 valdziņi, iesāku adīt ar Nr. 2, vaļīgi diezgan, tik pat labi varēju ņemt Nr. 2,5 un adīt cieši, rezultāts vienalga būtu tas pats. Zeķe smuka, vienīgi nepatīk, ka nav pieguļošā savelkošā mustura, šīs noteikti būs mājas zeķes (dīvānā sēdētājas zeķes) vai arī zeķes, kas citām pa virsu velkamas. Nav pieguļošās sajūtas, nē, zeķe nav arī pa lielu, bet... toties cik košas! Un tik daudz skaistu zeķu vēl žurnālā iedvesmai.

4 labiski, 2 kreiliski valnīša daļā, atkal 60 valdziņi zili strīpainajai zeķei, adatas Nr. 2,5, adu šoreiz diezgan cieši, skaisti pieguļošas zeķītes sanāk, kājās uzvilktas, šķiet, visfotogēniskākās, nu gluži kā agrāk adītie dūraiņi valnīšu rakstā, tur gan kreilisko un labisko attiecība bija 3 pret 3, cimdiem tāds ritms šķita simpātiskāks. Man jau labāk patīk, ja zeķe pieguļ kājai, un to vislabāk nodrošina valnīša raksts vai pīnītes.

 

Labiskās zeķītes (arī 60 kopā valdziņi), šīs zeķu dzijas pavediens jau ficītē šķita smalkāks par citiem, tādēļ šoreiz adatu izmērs apzināti paņemts Nr. 2, adu cieši, mainot divu ficīšu dziju pamīšus, divas kārtas no raibākās fices, divas kārtas no košākās un mazāk raibās fices, sanāk kā tāda smuka puķu dobe, ar zaļumiem pa vidu, pirmā asociācija nezin kādēļ ar rozēm saistās, tādas puķu krāsās manas zeķītes. Pateicoties ciešajam adījumam, būs gana pieguļošas, tieši tādas, kas man patīk. Papēdi gan adīju tikai no vienas ficītes, tajā vietā pavediena maiņa man būtu apgrūtinoša.

Par raibāko fici ir atsevišķs stāsts, vienā bildē var redzēt zem etiķetes patiesās krāsas, toties virsējo fices pavediena tinumu ieraugu tādu pabalējušu, bet mani tik ļoti apbūra šo krāsu salikums, ka nevarēju atstāt to guļam turpmāk veikala plauktā... jā, pārdevēja gan izlikās neko nemanām (fui... tā konkrētā veikala pārdevējai)... bet zeķēs samiksētajā raibumā tāpat neko nevarēs atšķirt.

 

 

 

Šallīte arī pamazām top, interesanti, cik gara tā viena mala sanāks, turpināšu adīt, kamēr ficītē beigsies dzija, aprakstam uzskrēju virsū kādā zeķu blogā, vairs neatceros precīzi, kurā no tiem daudzajiem skaistajiem, kurus pētīju zeķu iedvesmai...  Pieaudzēšanas ritms ļoti vienkāršs, katrā kārtā no katra pirmā un pēdējā valdziņa izada divus, ada tikai labiski, baisi strauji pieaug šalles platums... nē, garums... ai, saputrojos... kurš te platums, kurš te garums...

 

Sestdien iemūžināju košās puķu dobes pie Operas, katru dienu man tām garām jāstaigā, tādēļ jau arī tāda krāsu iedvesma zeķēm. Škiet, esmu mazliet apmaldījusies zeķēs, vēl uz adatām vienas tikko uzmetu, tik košas krāsas pagadījās manu acu priekšā... zeķu rudens pilnā sparā! Vienkrāsainas zeķes gan no manis negaidiet... krājumos vien raibās zeķu dzijas. Interesanti, cik zeķu pārus šoruden uzadīšu? Un cik jūs?

 

Jauku šo lietaino darba nedēļu!

Sveiciens septembrī!

Vienas ficītes projekti, un tā visa ir zeķu dzija! Zeķu pāri iesākti, viena šalle fināla taisnē, otra iesākta... košas krāsas šajā lietainajā pirmā septembra dienā ir pavisam ok, paskaties uz tām, uzadi katram projektam kādu košu rindiņu un garastāvoklis jau atkal uzlabojies! Kaut gan garastāvoklis šodien tāpat tāds īpašs un pacilāts, man noteikti, skolnieku mammai... par spīti lietum, tradicionālais rīta gājiens uz tirgu pēc ziediem, tad uz skolas svinīgo pasākumu, vēl pēc tam uz grāmatnīcu, rinda! kāds pārsteigums, protams, tad vēl veikalā pēc kūkas.... kā jau kuro gadu pirmajā septembrī... tagad vakarpusē mierīgi varēšu kādu rindiņu arī uzadīt.

Pēdējā augusta dienā neviļus pamodos pavisam agri, pirmdiena, darba nedēļas pirmā diena ... varētu vēl mazliet pagulēt, bet tik fantastisks saullēkts no mana septītā stāva loga bija redzams... kādas krāsas!!! Krāsainā izrāde gan ilga tikai dažas minūtes, tad krāsas strauji kļuva bālākas, tik brīnišķīgs nedēļas sākums!

Un īpašs sveiciens visiem pirmajā skolas dienā!

Augusta nogalē

Patiesībā blogs jau sanāk tāda kā dienasgrāmata par dzīvi caur rokdarbu prizmu, nodalīt strikti tikai rokdarbi vien pat nav iespējams, rokdarbu prieks, protams... intereses pēc paskatos iepriekšējo gadu ierakstus ap šo pašu laiku, augusta beigās pirms gada arī domāju par rudeni, iepirkusi jaunas košas zeķu dzijas, adīju šalli... gluži tāpat kā šogad... vēl pirms gada augusta beigās azartiski tamborēju no sešstūriem, pa gabaliņam vien un centos glābt toreiz šķietami man svarīgo un glābjamo, to vienu toreiz iesākto segu gan vēl neesmu pabeigusi tamborēt, bet esmu kaut ko sapratusi un pārvērtējusi... dažas lietas nav vērts glābt...  savukārt pirms trijiem gadiem arī tamborēju - kvadrātiņus, daudz kvadrātiņus, košus kvadrātiņus, lieliska sega izdevās.... bet vēl gadu iepriekš krustiņoju.... Renato Parolin dizainu, tā arī neesmu ar to vēl līdz iecerētajam finālam tikusi... jā, par to nepabeigto izšuvumu pašlaik biju pavisam aizmirsusi... un atcerējos, pašķirstot bloga vecākos ierakstus.... tāds kā savu sajūtu arhīvs...
Lielāko daļu tapušo rokdarbu aktīvi lietoju un nēsāju ikdienā, pirms dažām dienām pamanīju sarkanajā Noro jakā izdilušu caurumu, tieši tai vietā, kur soma gar sānu rīvējas, arī pati jaka pašlaik man kļuvusi mazliet par lielu un ne jau tādēļ, ka tā izstiepusies, bet gan es pati... esmu sarāvusies, ha, ha... izskatās, ka nolemšu to izārdīšanai... bet bloga arhīvā paliks smukas bildītes ar toreiz jauno tikko uzadīto jaku, jā un arī kaudze procesu bildes ar manu sajūsmu par fantastisko dziju, vienlaikus ar prieku par tās vasaras atvaļinājumu, laiku, kompāniju utt... caur manas jakas procesa prizmu. Un vēl... man patīk klejot tieši pa blogiem iedvesmas meklējumos, tās tomēr nav bildītes vien kā Pinterestā vai Instagramā, bet apraksti, piezīmes, emocijas, arī tehniskas detaļas, linki utt. ... pašlaik iedvesmojos zeķēm, zeķu dzija tik koša un smuka kastē sakrājusies, agrāk saadīto zeķu krājumi mājās izsīkuši... un galu galā nevienu pašu zeķi no reiz pirktajiem speciālajiem zeķu žurnāliem arī neesmu uzadījusi... ir laiks zeķēm...

Šī gada augusta pēdējā nedēļa bildēs, nejaušs atklājums ir Yskā pirkto aizkaru iepakojuma maisiņi, caurspīdīgi un ar rāvējslēdzi, kā radīti procesu glabāšanai vai līdzi nēsāšanai. Manā ikdienas somā vēl joprojām dzīvo adāmais, un to arī adu, ikkatrā man izdevīgajā mirklī, šalle stiepjas garumā... Sēdošam biroja darbam piedien aktīva atpūta, nepietiek vien ar ikdienas pārskrējieniem - mājas, darbs, bērnudārzs, veikals, mājas... tagad vēl tūlīt skola šajā sarakstā pievienosies, tie gan arī gari sanāk, bet brīvdienās cenšamies izkustēties pamatīgi, noteikti sajūtu arhīvam pievienošu gandrīz vienīgo bildīti no atpūtas akvaparkā, tas bija varens piedzīvojums mums visas brīvdienas garumā! Pārsteigta vienlaikus secināju, ka mazais puika arī ir kļuvis liels, jo garuma ierobežojumu pie atrakcijām 120 cm pārsniedza par apmēram centimetriem desmit, otrs secinājums ne visai iepriecinošs, tātad puišiem rudens sezonai atkal jaunas bikses jāpērk... Tajā brīvdienā gan nevienas uzadītas rindiņas šallē. Un nākamajā arī nē... bet toties brīvdienās atkal nevarēju mierīgi paiet garām dzijas veikalam un tiku pie vēl pie divām ficītēm košas zeķu dzijas... jā, laiks zeķēm....

Jaukas augusta pēdējās brīvdienas!

Duets zigzagam

Tik skaistu dziju (Ferner Wolle from Austria Sommernachtsreigen, ficīte 100g 420m, 75% Schurwolle superwash, 25% Polyamid), ko pirku Hobbywool veikaliņā, nespēju pārvērst zeķu pārī, kaut gan interneta plašumos daudz skaistu zeķu no vienlīdz skaistām dzijām saskatījos iedvesmai, vienkārši nespēju, jo košu zeķu dziju man daudz krājumos iepircies, pa ficītei vien, gan jau es tikšu šoruden līdz košām zeķēm... no citas košās dzijas, tātad, ilgi skatījos uz skaisto ficīti, speciāli turēju plauktā acu priekšā, iedvesmu gaidot, nu ļoti gribējās šo jauno dziju ar diezgan īso krāsu soli iemēģināt, tad diezgan spontāni sestdienas rītā ficīti no tītavām satinu divos smukos kamoliņos, it kā nojauzdama, ka vakarpusē pēc košās tekstilmozaīkas izstādes apmeklējuma Ziemeļblāzmā, atnāks milzu iedvesma nekavējoties darboties, tā ļoti patīkamā sajūta, ka vajag te, tūlīt un tagad...  Otras tumšākās dzijas kamoliņš (Lang Yarns Jawoll Magic Degrade) gulēja arī turpat, nenolikts atpakaļ dziju kastē pēc ziedošās frakas piedurkņu adīšanas, kaut kā nejauši bija iegadījušās abas dzijas blakus, un tad es ieraudzīju.... lielisku duetu!

Labā puse, veidojas reljefs no kreiliskajām kārtām, no labās puses šalle ir tumšāka toņos, jo dominē reljefie tumšāko krāsu salikuma Jawoll Magic toņi:

Un kreisā puse, gaišāka un košāka ar dominējošo Ferner Wolle, kaut gan to es tikai izdomāju, ka būs labā un kreisā puse, patiesībā ir ļoti jauki, ja šalle izskatās vienlīdz labi no abām pusēm...

Mustura iedvesmai atkal uzticami kalpoja šajā vasarā iegādātais žurnāls Stricktrends Sommer 2015, šoreiz 56. modelis, simpātisks topiņš, kuram šis zigzag musturs paredzēts ar speciālu paplatinājumu lejas daļā, piefiksēju domās šo variantu, varbūt noderēs kādam džempītim nākotnē. Es savai šallītei izvēlējos 6 valdziņus zigzaga malai un adāmadatas Nr. 3, platums 67 valdziņi jeb apmēram 25 cm.

Tagad tikai čakli turpināt adīt, mainot abus kamoliņus, pavedienu nenogriežu, smuki stiepju gar vienu malu līdzi, kārtas katrai krāsai nolemju neskaitīt, vienkārši ļaujos krāsu maiņai. Dīvaina sajūta mazliet - vasarā  adīt šalli.... bet tās košās krāsas, tās ir tik brīnišķīgas!!! Par galarezultātu šoreiz nerunāšu, kā nu sanāks, tā arī būs, jāpabeidz arī  sarkanais topiņš, un sarkanais lakats, un .... procesu pārpilnība manās mājās, katras dienas noskaņojumam pa attiecīgam procesam... turpinājums sekos...

 

Jauku rītdienu!