Iedvesmoties... zoo

Neviļus ieraudzīju reklāmu ar vilinošu piedāvājumu apmeklēt zoodārzu ar 50% atlaidi. Mēs esam daudz, un uz zoo dodamies ik gadu (ģimenes biļete parasti maksā 17 eur), super, noteikti atlaides jāizmanto!

Rīgas Zoodārzs

Izstaigājām takiniem pa pēdām, mazais puika gan veikli atšifrēja, kā tās nav īstas pēdas, pārāk perfektas esot, tās kāds ar krāsu uzzīmējis... vienalga bija interesanti! Redzējām arī abus mazos huzārpērtiķu mazulīšus, ieāķējušos spalvās pie mammu vēderiem. Un pirmo reizi pa visiem gadiem tuvumā tīģeri, viena aktiera izrādē - kā padzerties ūdeni, nesaslapinot savas milzu ķepiņas... tas bija iespaidīgi! Fotoaparāts man somā, šad tad to izvilku, bet kustīgos objektus neprofesionālim ir tik ļoti grūti fotografēt... Pāviem astes bija ciet, žirafes smukas un ēdelīgas kā vienmēr, nīlzirgi vēl pa iekšbaseinu, kamieļi visā varenumā, zebras šoreiz vien pa gabalu, bet nemanījām surikātus, ķenguri gulēja un laiski sildījās saulītē, flamingo vēl telpās, Roņu baseinā redzējām peldot divus roņus, lauku sētā daudz trušu, tropu mājā šoreiz bija burzma... apmeklētāju burzma, mēs vardes meklējām un arī skaitījām, skudru ceļu vērojām, viens pitons gulēja, bet otrs, kas atsevišķi, aktīvi snaikstījās, ledus lāča krāsa gan nenosakāma, noteikti, ne balta un arī ne gaiša, vien daži lemuri drasēja pa āra laukumu, bet toties redzējām lemuru bēbīšus, vienam divi pieķērušies, viens pie vēdera, otrs uz muguras... stundas skrēja nemanot, prieks par sakopto bērnu laukumiņu un arī kafejnīcu, kas kļuvusi smukāka, svaigāka, bet joprojām tikai ar skaidras naudas norēķiniem. Manās bērnības atmiņās gan zoodārzs liels jo liels... 

Esmu iemīlējusies šajā krāsu salikumā - zils plus sarkans, man ļoti, ļoti patīk, arī ikdienas apģērbā sevi bieži pieķeru pie šo krāsu kombinācijas. Kazuārs katru zoodārza apmeklējuma reizi piesaista īpašu manu uzmanību, košā galva un tas... skatiens!

Gar žirafu lielo laukumu ziedēja dzeltenās narcises, un vietām arī sarkanās tulpes, ļoti daudz narcišu, skaisti...

No astēm bildē sanācis skaitlis, patīk man tās spēlītes ar cipariem un burtiem, divas rokas sadotas ēnā veido V vai M, kā nu uz to paskatās... zemāk smukais pozētājs, ja jau blenžat visi uz mani, tad izpildīšos ar pilnu programmu... tās kustības tādas lēnas, it kā iepriekš iestudētas, neviļus rodas sajūta, ka speciāli pozē, lai tikai viņu vien fotografētu... jā, kaķu lemurs sauļojas... lotosa pozā...

Mandarīnpīles. Sinhroni - skaņa, abi putni pagriežas reizē, atkal skaņa, troksnis, abi aizgriežas un atkal reizē... sastingst, un atkal... reizē... un tās skaistās krāsas!

Ja zoodārzā neesi bijis jau gadu, tevi gaida daudz pārsteigumu, sola Rīgas zoodārza mājas lapa. Visi uz zoo!

Jauku pavasara nedēļu!

Viegli?

Gribētos jau gan, lai viss top viegli! Bet nekā, vairs nesanāk ne viegli, ne ātri... jo... lai būtu pavasaris! Savienojumā ar - darbs, bērni, suns, koncerti u.c. svarīgas lietas, šoreiz nosauktajai kārtībai nav nozīmes, jo viss ir jāpaspēj! Pēc garajām pastaigām ar suni vien totāls nogurums ir ātri klāt! Esmu pašlaik atkal atgriezusies pie zeķēm, vienlaikus top veseli trīs pāri - 9/2017, 10/2017 un 11/2017, precīzāk pa vienai zeķei no katra pāra ir jau gatavas, pašlaik domāju, kuram pārim pirmajam otro zeķi adīt... vai arī visas trīs pamīšus vienlaicīgi adīt. Ļoti svarīgs jautājums un izšķiršanās, ha, ha... Joks, protams, kā nu sagribēsies, tādā secībā arī turpināšu adīt. Šoreiz starp pavasara košajām krāsām vien viens no zeķu procesiem iekļuvis bildēs, uz dzijas etiķetes rakstīts Desert Color, patiess krāsu baudījums, tiešām deserts, gan pats pavediens savērpts no vairākām krāsām, gan krāsu pārejas mainās un vēl tie garšīgie sārtie toņi... viegli šo krāsu salikumu adīt, un pat piezogas vēlme speciāli pastiept to procesu garumā... bet vienmēr jau no vienas fices paliek pāri dzija, man krājumos ir divu toņu pelēka zeķu dzija, varēšu vēl ko skaistu sakombinēt.

Un pamazām segas satamborēšana virzās uz priekšu, process kļūst aizvien sarežģītāks dēļ sava pieklājīgā izmēra, sega tomēr segas gatavajam izmēram tik tuvu, suns atkal procesā kļūst par traucējošo faktoru, pat neko īpašu nedarot, vien klātesot mājās, jo tās spalviņas... mazas, baltas, asas... tās ir visur... un tik spītīgi turas pie visa klāt. Laikam būs atkal jāatsāk krustiņot, kamēr mans mīlulītis Bīno pie vasaras kažoka tiek...

Šajā bildē šķiet sārto toņu pārsvars, spilgta ļoti, tie zili zaļie ir noslēpušies... Un galiņu jūra, vai ne? Jāķeras tiem klāt! Esmu pārdomās par nobeiguma maliņu, tās krāsām, musturu, šoreiz jūtu, ka vajag kaut ko apkārt aptamborēt, lai tāds pavisam glīts nobeigums. Kā šo raibumu visharmoniskāk ierāmēt? Un arī šis nav no vieglajiem jautājumiem...