Stokholmā Tehnikas muzejā var ieraudzīt kā no mazas idejas attīstās lieli zinātniski projekti. Muzejs ir īpaši interesants bērniem, kuri zinātnes eksperimentus var izzināt praktiski. Eksponāti vēsta par Zviedrijas mašīnbūves un ražošanas vēsturi, sasniegumiem sadzīves ierīču, transporta, ķīmijas, iespiedtehnikā un citās nozarēs.
Tātad, šo iepriekš reklāmā minēto, mēs vēlējāmies apskatīt paši, labais tonis jau pieprasa vismaz vienu muzeju apmeklēt... Ieejas biļetes salīdzinoši ļoti dārgas, it īpaši, ja Latvijā pierasts, muzejus apmeklējot, īpašo 3+ ģimenes karti izmantot... Viens pieaugušais un trīs bērni, mēs kopā par biļetēm samaksājām 49 euro ar dažiem centiem (vēlāk gan ieraudzīju, ka biļetes var pasūtīt iepriekš internetā, tad ir mazliet lētāk ar atlaidi). Un vēl, protams, apmēram 10 euro par saldējumiem pēc muzeja apmeklējuma, kaut kā tad pēkšņi pie izejas, kur saldējuma vitrīna, visi sajutāmies badā... Pirms izlemt, kurp doties, meklēju info internetā, bet neko daudz neatradu, vairāk klausījos līdzcilvēku dzīvos stāstus. Un tādēļ arī šis raksts, par mūsu muzeja apmeklējumu. Kaut kas no ekspozīcijas bija slēgts, bet visa info pārsvarā zviedriski, tādēļ arī ļoti neiespringām uz izzināšanu, bet vienkārši gājām no zāles uz zāli, no stāva uz stāvu un paši visu skatījāmies. Bērni, protams, sajūsmā, gan mans topošais pirmklasnieks, gan abi mani pusaudži, bet es vairāk baudīju krāsas, formas, plašumu un bērnu prieku... Pirmās trīs bildītes ir milzīgi plakāti pie muzeja ieejas, iespaidīga izmēra bildes, arī saule todien no pareizās puses uz tiem spīdēja.
Kaut kāda izstāde, košas krāsas, interesantas formas, pat neiedziļinājos, kas tas ir un kāpēc, pieļauju, ja gids ko stāstītu, būtu citas izjūtas un tad uzmanīgi klausītos, un citām acīm to visu vērotu, bet šis nebija tas gadījums, lasīt info ar maziem burtiņiem pie sienas, nudien, nebija iedvesmas, tādēļ papētīju tehniku, izteiksmes veidu, kādā radīti eksponāti, (protams, rokdarbnieces ieinteresētība), papriecājos par krāsām, bildes bez zibspuldzes, lai tuvākas īstenībai.
Nākamajā bildē redzamo eksponātu vēroju ilgi, pat atgriezos vairākkārt, pats muzejs pārsteidz ar plašumu, augsti griesti, ekspozīcija gana izklaidus, ļoti plašs, brīvs, apmeklētāju todien (pirmdiena), šķiet, bija ļoti maz, dažubrīd mēs kādā no zālēm bijām vienīgie, šis ir lego, salmiņi un milzum daudz lego figūriņu, fonā tv ekrāns, skaņa, radot patiesu sajūtu, it kā atrodoties koncertā... bērni arī pētīja un pētīja, klausījos kārtējos puišu stāstus par konkrētām figūriņām... šis veidojums gan mita aiz stikla, bet bija arī cita zāle, tikai ar rotaļlietām vien, ar kurām visi drīkstēja paspēlēties.
Nākamās divas ir leļļu mājas, pavisam miniatūras, sīkās reālistiskās detaļas var pētīt un pētīt, milzīgs filigrāns darbs ieguldīts, radot šos brīnumus, nofotografēju gan tikai šīs divas, citas vienkārši apskatīju, interesantu eksponātu muzejā ir ļoti daudz, tur tiešām var pavadīt visu dienu, ja vien pietiks spēka un izturības...
Šis kukainis realitātē atkal ir milzīgs, kaut gan foto bieži jau nevar saprast izmērus, tie ir tik maldīgi...
Nofotografēju tikai grīdu, mani burtiski tā nohipnotizēja, kā virpulī ierāva, bet tālāk jau manu skatienu pievilka durvis uz nekurieni, bet tā izgaismotas un izspoguļotas, ka šķiet ved uz brīnumainu zemi... Aizspogulija, vai?
Spoguļu zāle, ideālais spogulis, kurš acu skatiena ātrumā ļauj tikt pie ideālās figūras, selfijus pie šī spoguļa uzņēma, šķiet, visas sieviešu dzimuma muzeja apmeklētājas, mēs jau arī, protams, šobrīd skatoties vien redzu, ka mana mazā mīļā meitiņa ir mani pāraugusi, tas nav spoguļa triks, jā, un pat diezgan krietni... ak, laiks skrien tik mežonīgi ātri...
Puišu patiesās emocijas, šis, šķiet, ir bijis vienīgais muzejs, kurā līdz šim no bērniem nedzirdēju vārdus - garlaicīgi, mammu ejam tālāk, kad iesim mājās, gribu uz macdonald.... utt...
Šie izgudrojumi - eksponāti (šujmašīnas) gan interesēja tikai mani, mana jaunatne tiem paskrēja riksītī garām, bet zāle tik plaša, katrs sev pats atrada savus izpētes objektus... Mazais puika uzreiz pamanīja ekskavatora kabīni, kurā varēja pats iesēsties un kloķus paraustīt. Kopumā bija ļoti interesanti, laiks skrēja nemanot, vienīgais kas pietrūka, vien plašākas info man saprotamā valodā, bet tad atkal nebūtu laika visu kārtīgi pašiem iepētīt... todien gan citus muzejus vai apskates objektus gan vairs pat negribējām redzēt, bijām noguruši no iespaidiem un informācijas kopuma. Noteikti iesaku apmeklēt Tehnikas muzeju Stokholmā! To var paspēt apmeklēt arī tad, ja Stokholmā plānots pavadīt tikai tās dažas stundas, lai paspētu atpakaļ uz Izabelli, muzejs ir tuvu piestātnei, vien ar kājām pār pļaviņu... bet mēs todien nesteidzāmies, jo mums bija ieplānots garāks ceļojums.
Tikām arī pie bezmaksas info grāmatas (2 daļas) par 100 izgudrojumiem, tā gan diemžēl tikai zviedru valodā, bet būs laiks pamazām papētīt.
1 komentārs:
Es līdzīgi ar aizrautību izbaudīju AHHAA centru Tartu. Ja manā vidusskolas laikā kaut kas tamlīdzīgs būtu bijis apskatāms, tad ar fiziku man būtu citas attiecības;)
Ierakstīt komentāru