Pēc divdesmit gadiem...

 

Pagājušajā vasarā tamborēju saulespuķi, uztamborēju tikai vienu, joprojām tā līdz galam nav noformēta, ir speciāli iegādāts pat spilvens, kuram tamborētā puķe jāuzšuj kā aplikācija, bet neesmu joprojām vēl to izdarījusi. Sākums bija azartisks, bet manu iedvesmu apslāpēja zieda pēdējās kārtas tamborēšana, ar nemitīgu diega nogriešanu katrai ziedlapai (nav iespējams izdomāt šim žurnāla dizainam citu vieglāku risinājumu) un tad vēl ziedlapiņu vidus daļu kopā sašūšana, ļooooti piņķerīgi un apgrūtinoši. Pašlaik pat domās neesmu ķērusies pie vēl vienas šādas saulespuķes tamborēšanas, kaut gan mani iedomu plāni bija grandiozi. Tambordiegu arī toreiz tika iegādāts pulka, un tik saskanīgās krāsās, pacietīgi no kastes tie uz mani katrreiz cerīgi noraugās, kad vien pie tā plaukta pieeju.

Pagājušās vasaras diegu bildīte, atcerieties, vai ne?

Pamīšus adot vienu zeķu pāri un otru, un vēl šalli, pirksti atkal niez pēc tamboradatas, pēdējā laikā mani burtiski pievelk tamborēšana. Mēģināju gan naivi pārslēgties uz krustiņošanu, bet joprojām tas man neizdodas.... tik vien kā atritinu vienu rulli, otru, trešo... un ar skumīgu nopūtu aizritinu... atliek gaidīt pavasari. Vēl viena pagājušās vasaras diegu bildīte, vien papildināju vēl šos atlasītos diedziņus ar pāris sarkanās krāsas kamoliņiem.

Kādā nedēļas žurnāla intervijā izlasīju, ka radošs cilvēks ir arī ļoti radošs čīkstēšanā, nu lūk, pie malas tad šo manu radošo čīkstēšanu - krustiņi nešujas un zeķes neadas, tātad vajag izdomāt kaut ko citu.

 

Bet pirms nedēļas vēl bija dziļš sniegs un aukstums, ejot uz tuvējo bankomātu, kas nav mans ikdienas maršruts, pilnīgi apmulsu no ieraudzītā, sniga, lielām pārslām, cilvēki tik pat kā uz ielas nebija, kluss brīvdienas rīts un manām acīm pavērās šāds iespaidīgs skats pie kādas skolas, nezinu, kas tas ir, bet man ļoti patika, aizkustināja košie koku rotājumi sniega baltuma fonā, skaisti...

 

 

 

 

Un brīvdienas iedvesmas uzplūdā izvilku no plaukta tambordiegu kasti un paņēmu vienu vecu un labu tamboržurnālu (Aenas Burdas izdevums, Special Burda, Skaistākās tamboridejas E400, 1996, vācu valodā), un izdzīvoju (iztamborēju) šo brīvdienu ar domām par gaismu, sauli un pavasari.... un atmiņām par to laiku pirms divdesmit gadiem. Šis divdesmitgadīgais oriģināli vienkrāsainais (baltais) tambormotīvs atdzima košās un spilgtās krāsas, kā vienmēr tik krāsainā tamborēšana man sagādā milzu prieku. Tamboradata Nr. 1,75, tambordiegu kombinācija dažāda (Maxi, Iris, Ariadna, Puppets).

 

 

Toreiz, pirms divdesmit gadiem, populārs bija cits šī žurnāla motīvs, kura shēma no biežās lietošanas ir kļuvusi vietām pagalam nesalasāma, gara acīm atceros mammas mājās (es pirms divdesmit gadiem jau mācījos augstskolā un dzīvoju prom no mājām) rožainā auduma aizkarus ar baltām tamborētām vertikālām slejām, un salvetītes, ne tikai baltas, bet arī dažās citās krāsās, kādas bija pieejamas tolaik veikalos.

 

 

Bet ja atmiņās aizklīst vēl tālākā pagātnē, padomju gados laukos manā bērnībā vai skolas gados... bet par to jau cits stāsts, reizēm bērniem pastāstu, viņuprāt, šausmu stāstus par to, ka telefons tolaik mājās tikai viens, ar ripu un pie vada, tas kalpo tikai telefonsarunām, vai vēl viens milzīgs aparāts ar iemetamu kapeiku centrā, ja nav saplīsis vai aizņemts, par tukšajiem plauktiem veikalos (nekādu želejkonču, bulciņu, saldējuma), bet mūsu sociālie tīkli - pagalms, skola, kultūras nams un centrs ar veikalu pie autobusa pieturas.... labāk neturpināšu... jo atmiņas patiesībā ir ļoti saulainas par manu bezrūpīgo bērnību.

Man šoreiz paveicās, jo vācu tamboržurnāla pielikumā ir divas lielās avīžpapīra shēmu lapas, man tieši vajag to otru, kas ir labā stāvoklī un nav nolietojusies līdz nesalasīšanai. Tas nozīmē tikai to, ka šis motīvs nav bijis tolaik starp tiem populārajiem tamborētajiem. Manam tamborim krāsu mikslis brīvi izvēlēts no kastē atrodamajām, galvenais ir vienāda rupjuma diegs, pats motīvs vienkāršs tamborēšanai, pirmo motīvu tamborējot, biežāk ielūkojos shēmā, bet ceturtais jau top gandrīz no galvas.

Galiņu gan ir pulka, kokvilnas tambordiegu nav tik vienkārši un ātri ielocīt kā vilnas dzijas galiņu, jo pavediens slīdīgāks, bet pats tamboris blīvāks. Izskatās pēc traki košiem aizkariem, vai ne?.... ja vien man pacietības pietiks...

 

Lai jaukas brīvdienas!