Lielais strīpainais

Šīs brīvdienas nebija saulainas, attiecīgi viena forša fotosesija izpalika, bet atskaitei tomēr dažas bildītes ar manu pašlaik aktuālo adāmo. Paralēli top arī šī gada astotais zeķu pāris, viena zeķe gatava, otra tikko iesākta, tas mazdarbiņš vakariem un dienas vidum. Mans garastāvoklis gan martā tāds interesants, dikti velk uz tamborēšanu, domās neskaitāmas reizes pārskatu iecerētos tamborprojektus, toties lieliski saprotu, ja sākšu ko jaunu, visi citi iesāktie projekti apstāsies.

Tātad, pašlaik izadītas trīs dažāda krāsojuma ficītes, pavediens nevienā ficē nebija pārrauts, bija viendabīgs, bet te var redzēt, cik tomēr krāsu solis nevienāds, kaut gan kopskats ir ļoti jauks, vēl ceturtā fice būs atšķirīga, nākamās trīs jau atkārtosies. Mēģināju iztēloties, kā izskatītos krāsojums, ja adījuma platums būtu cits, proti, stipri šaurāks, un musturs cits, piemēram, vienkārši labiski... Noteikti izskatītos pavisam savādāk. Gatavā veidā strīpojumu paredzēts likt vertikāli. Vēl gan domās neredzu gala versiju, diez kā šis brīnums izskatīsies gatavs? Vai izmērs būs īstais? Vieglprātīgi esmu metusies šajā projektā, tagad izbaudu procesu. Un galu galā, ja neizdosies iecerētais mugurā velkamais, tad man būs pieklājīga lieluma plediņš, ha, ha...

 

 

Lielākoties šo lielo strīpaino cenšos adīt dienasgaismā, tas ir patiess baudījums acīm, skatos un priecājos par košajām krāsām! Saulainās dienās it īpaši. Un ficēs dzija izskatījās gaišāka, bet varbūt tā tikai šķita. Man patīk!

 

Kāds agrs rīts, pat ļoti agrs, jo vienkārši agri tagad jau ir gaišs. Un tā jau ir rokdarba patiesā jēga, iedvesmai sekojot, gūt milzu prieku darbojoties, un ja vēl rezultāts pēc tam ikdienā uzlādē un priecē... un tad savā priekā padalīties, iedvesmu vairojot...  Es par sedziņu aizkaru, priecē tas mani ik dienas.

Lai jauka nākamā nedēļa!