Par neko... jeb atkal par iedvesmu

Kā sevi motivēt pabeigt pašlaik vienmuļi adāmu (pamīšus tikai labiskās un kreiliskās kārtas), garu (300 valdziņu uz auklas) un vienlaicīgi svarā diezgan pasmagu (adot klēpī guļ gandrīz gatava jaka bez apdares detaļām) nepabeigtu adījumu?  Pie tam šis darbs iepriekš (pagājušajā pludmales vasarā) adījās ar milzu iedvesmu un prieku.... līdzi tagad šo nepaņemt, laikam jau vienkārši piespiesties un vienreiz pabeigt, bet blakus vienlaicīgi tik kārdinoši citi iesāktie procesi, kaut kā nesanāk man tas vienkārši un pabeigt... Un tad viens no tiem kārdinošajiem paralēlprocesiem radīja nepieciešamību pēc garās auklas, proti sarkano lakatu esmu ar milzu iedvesmu un prieku uzadījusi līdz tai vietai, kad process sāk kļūt mazāk baudāms, jo valdziņu skaits uz auklas ir kļuvis tik liels, ka adīt ar prieku atgūšanai nepieciešams steigšus pievienot papildus auklu (kabeli), bet ak, vai, manā rokdarbu adatu koferītī visas auklas izbeigušās... nu... uz visām kāds iesākts un joprojām nepabeigts adāmais... ļoti ērti taču, ja pašlaik procesu neturpini, auklai noskrūvē adatu galus un to vietā uzskrūvē podziņas, noliec adāmo plauktā līdz procesa atsākšanai. Manās mājās auklu (kabeļu) ir pulka vairāk nekā dažādo izmēru uzskrūvējamo adatu galu. Patiesībā risinājums ir gaužām vienkāršs, aiziet uz veikalu un nopirkt vēl vienu garo auklu... un pēc laika atkal vēl vienu... un atkal... un pie viena vēl kādu dzijas kamolīti arīdzan, jo veikalu plaukti tik vilinoši... es ceru, ka sapratāt, par ko es.... Tātad, šoreiz neiešu uz veikalu, bet atbrīvošu pašlaik tik ļoti nepieciešamo auklu, vienkārši pabeidzot adīt to garlaicīgo jakas apdares malu. Vienā svētdienas vakarā fonā tv šovs Dejo ar zvaigzni, rokās adatas, klēpī lielais adījums un uz priekšu, izdevās uzadīt gana daudz kārtu, bet kamolītī spītīgi joprojām dzijas gana, nākamās svētdienas vakarā atkal  fonā tv šovs Dejo ar zvaigzni, urrā, izdodas pabeigt. Vēl atlicis mazliet darba pie piedurkņu apdares, bet salīdzinot ar iepriekšējām garajām kārtām, tas tāds nieks vien ir.

Darbdienu vakari tika veltīti segas motīvu tamborēšanai, bet brīvdienu brīvbrīdī izdevās ieadīt krietnu gabalu krāsainajai šallei.

Lai mazliet sevi garlaicīgā procesa beigu daļā uzmundrinātu, domās iztēlojos jauno jaku sev mugurā un piemēru tai topiņus un aksesuārus... un vēl iztēlojos, ka atbrīvojušos adāmauklu jau skrūvēju klāt nākamā projekta aizraujošajam procesam un ar milzu baudu turpinu adīt iepauzēto sarkano Noro lakatu.... līdz lakata apdares malas volānam, tad atkal sāksies kārtējā garlaicīgā daļa ar milzumdaudz valdziņiem un nebeidzami garām adījuma kārtām.

Secinājums - aizraujošam un lieliskam projektam man visgrūtāk ir pabeigt apdares darbu, piemēram, sadabūt detaļas kopā, uzadīt dekoratīvo malu, ievilkt galiņus... un tādēļ gandrīz gatavs projekts mēdz iestrēgt...

Par iedvesmu: pēdējā laikā man šķiet, ka mani bērni ir mans lielākais iedvesmas avots, pateicoties bērnu aktivitātēm, izdodas pabūt tādos pasākumos, kurus parastā ikdienas skrējienā visticamāk neapmeklētu, vai nu laika tam būtu par maz, vai nu atliktu uz nākamo reizi, vai pašsajūta ne tāda, vai laiks aiz loga nejauks.... Sestdienas deju grupas RITMS jubilejas koncerts - brīnišķīgs iedvesmas avots, krāsu prieks, dejas baudījums, dvēseles lidojums... un vienlaikus mazliet skumjš atklājums (novērojums kā skatītājai no zāles) - mana meita ir izaugusi...

Un iedvesmojoties pavasarī atkal un atkal pāršķirstu rokdarbu žurnālu kaudzītes, nejaušs atklājums krievu valodā žurnāls IREN, ko nopirku stacijas tunelī, iedvesmojoties no žurnāla skaistajām fotogrāfijām, bildē vidējais džempītis ir īpaši aizķēries manās domās, tamborēts vienkāršā, bet efektīgā musturā, no kidmohēras, ļoti spilgtās krāsās. No šī modeļa realizācijas vien attur mani nepabeigtie daudzie paralēlprocesi. Atceroties patīkamās sajūtas, nēsājot savas tamborētās kidmohēras (ar zīdu) vilnīšu šalles, esmu pārliecināta, ka šāds tamborēts džempītis būtu pat ļoti ok, piemēram, rudenim, rudens košās krāsās...
Turpat bildē blakus vēl ziedu paklājiņš no pavisam cita žurnāla - senākas Annas, kuru ļoti alkstu uztamborēt, un vēl viens interesants džempītis - elementāri viegls no četriem savienotiem adītiem kvadrātiem, ja vien izdotos piemeklēt īsto... tiešām īsto dziju, lai galarezultāts būtu vēl interesantāks un vizuāli pamanāmāks.

Un protams, ka iepriekš pieminētais kabelis (adāmadatu aukla) nekavējoties tiks pieskrūvēts pie sarkanā lakata procesa. Turpinājums sekos...

Jauku pavasara darba un iedvesmas nedēļu!