Septembra saule

Šī saulainā nedēļa vairoja manu prieku darba pusdienlaikā doties nelielās pastaigās, darba vietas esamībai Vecrīgā daudzu gadu garumā patiesībā ir daudz mīnusu, toties saulainā dienā ir iespējams doties skaistā pastaigā un maršrutu var izvēlēties katru dienu savu, atkarībā no tās dienas tūristu plūsmas, bet, atrodot kādu nomaļāku soliņu vēl šai salīdzinoši siltajā laikā, iespējams arī ieadīt līdzpaņemtajā adīklī kādu rindiņu. Man tagad atkal topā cimdi, no zeķu dzijas un tā pa vienkāršo valnīšu rakstā, tad tie visu sezonu pieguļ rokai un neizstaipās lietošanas procesā, bet vispirms jāpabeidz no pagājušās sezonas nepabeigtie, uz adatām vienlaicīgi sakrājušies vairāki krāsaini pāri, tādēļ pēc rīta noskaņojuma uz somu pārvietojas todien tīkamākais. Vakarpusē līdzpaņemtais adāmais lieliski noder, gaidot bērnus no nodarbībām. Un fotografēt ar telefonu arī ir forša lieta. Katru saulaino dienu izmetu līkumu gar Bastejkalnu, paskatīties varavīksni. Pa gabalu tā nav redzama, vien strūklaka kanālā, bet ejot tuvāk, noteiktā leņķī saules staros atmirdz koša varavīksne, skaisti... Un rudenīgās puķu dobes centra parkos ir brīnišķīgas. Tās spilgtās koši rozā apbrīnoju pie Kongresu nama. Izbaudīt mirkli tā, lai dzīve nepaiet garām, līksmi un mierpilni, bez steigas, saprotot, ka šie brīnišķīgie skati katru dienu ir izbaudāmi, tikai ir jāatrod laiks apstāties vāveres skrējienā.

Jauku nedēļas nogali!