Sākšu ar to, ka šorīt notika nejaušs negadījums, ģimenē ar trīs maziem bērniem tādi " nejauši negadījumi " ir ikdiena, no manas palodzes ar ziedošajām orhidejām nogāzās viens pods un nolūza daļa no viena ziedošā tik ļoti skaistā ziedu ķekara. Es tam rīta jampadracim arī pa vidu, izmantoju apkārtējo apjukuma momentu un sabildēju savu iesākto rokdarbu ar skaistiem orhideju ziediem fonā, blakus izklāju savu gatavo plecu šalli.
Stāsts būs par rozā adījumu, kuru iesāku un pamatīgu gabalu uzadīju jau agrāk, 2009.gada pavasarī, gaidot savu trešo bērniņu. Man tik ļoti gribējās vēl vienu meitiņu, nopirku tajā ziemā veselus divus lielos iepakojumus ar rozā krāsas kokvilnas dziju, lai gaidāmajam bērniņam taptu skaista rozā sedziņa. Vīrs jau toreiz veikalā smējās, ka puikam rozā segu nevajadzēšot.... Viņam bija taisnība, Jančukam tika cita sedziņa, ar gaiši ziliem vilnīšiem.
Tad es noskatīju kādā adījumu žurnālā vasarai vesti, garo, tādu zem ceļgala, ķēros toreiz pie adīšanas, bet ar dziju sanāca pamatīgs pārsteigums- mans garais lielais adījums sagriezās, t.i., tas kļuva pamatīgi šķībs uz vienu pusi. Ar tādu problēmu jau reiz senāk biju saskārusies, adot vesti no ogres kamoliņiem. Žēl ieguldītā laika adot, jaukt ārā nepavisam negribas, atjaucu to daļu, kur bija roku izgriezuma norāvums, atstājot garo taisnstūri neizārdītu. Būs man vēl viens adīts spilvens, pārlocīšu to uz pusēm, un satamborējot abas puses kopā, apvilkšu kādu piemērota izmēra spilvenu.
Bet rozā kokvilnas dzijas vēl ir daudz, tādēļ nolēmu, ka to miksējot ar citām dzijām un adot manā tik iemīļotajā vilnīšu rakstā, tikšu es vēl pie kāda spilvena rozā krāsā. Un mana meita Marta arī, jo atradu ļoti skaistus un interesantus pīņu rakstus 1994.gada Verenā, meitai spilvenu adīšu musturainu ar pīnēm.
Piedāvāju viņai uzadīt kaut ko no apģērba vasaras sezonai rozā krāsā, bet mana jaunkundze atbildēja, ka rozā velkot mazās meitenes un tā krāsa viņai vairs neesot topā...
Bet tās rozā dzijas vēl joprojām tik daudz....
Apsolu atrādīt gatavos rozā spilvenus!